Pelēkā makstsēne
Pelēkā makstsēne, agrāk arī parastā makstsēne (Amanita vaginata, agrāk arī Amanitopsis vaginata) ir Latvijā vidēji bieža mušmiru ģints sēne, kuras augļķermeņi ir ēdami.[1]
| Pelēkā makstsēne Amanita vaginata | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Sēnes (Fungi) |
| Nodalījums | Bazīdijsēnes (Basidiomycota) |
| Klase | Himēnijsēnes (Agaricomycetes) |
| Kārta | Atmateņu rinda (Agaricales) |
| Dzimta | Mušmiru dzimta (Amanitaceae) |
| Ģints | Mušmires (Amanita) |
| Apakšģints | Makstsēnes (Vaginatae) |
| Suga | Pelēkā makstsēne (A. vaginata) |
 Pelēkā makstsēne Vikikrātuvē | |
Taksonomija labot šo sadaļu
Starp mikologiem pastāv dažādi uzskati par to, vai makstsēnes ir atsevišķa ģints (Amanitopsis), mušmiru ģints atsevišķa apakšģints vai tikai mušmiru ģints un mušmiru apakšģints atsevišķa apakšsekcija (Vaginatae). Pēdējais uzskats pašlaik ir valdošais. Visumā makstsēnēm latīniski ir nostiprinājies mušmiru ģints nosaukums Amanita kā pirmais vārds, tomēr latviešu nosaukumi tām uz mušmirēm netiek mainīti.
Kopā ar iespējamām varietātēm šai sugai bijis gandrīz 100 dažādu zinātnisko nosaukumu.[2] Ziemeļamerikā šo sugu uzskata par ietilpstošu atsevišķā vairāku vai pat 46 sugu (tai skaitā A. constricta, A. pachycolea and A. protecta) kompleksā.[3][4]
Pie šīs sugas tagad pieskaita arī pie bērziem augošo balto makstsēni kā tās albīno varietāti (Amanita vaginata var. alba).[5][6]
Morfoloģija labot šo sadaļu
- Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, vidēja lieluma, lietojami pārtikā.
- Cepurīte: sākumā zvanveida un pusapaļa, vēlāk izpletusies, ar tumšāku pauguru. Vecumā var būt saplaisājusi. Krāsa gaiši pelēka, reizēm ar brūnganu vai olīvu nokrāsu, līdz baltai. Platums 5—12 cm, plānajās rievotajās malās izteikts svītrojums uz centru. Virsmiziņa gluda, spīdīga, mitrumā lipīga.
- Lapiņas: brīvas (nav pieaugušas kātiņam), ciešas, baltas, ar apsarmi uz šķautnēm,[7] vecumā var būt ar pelēcīgi brūnganu nokrāsu.
- Kātiņš: Balts vai dzeltenīgs, smalki zvīņots, cauruļveida, dobs, trausls. Viegli atdalāms no cepurītes. Garš, salīdzinot ar cepurīti, 12—20 cm garš un 1—1,5 (2) cm resns. Bez gredzena. Pamatne ietverta vaļīgā maisveida makstī — kopējā plīvura atliekā.
- Mīkstums: plāns un trausls, balts, nemaina krāsu ievainojumu vietās, ar vāju patīkamu smaržu un garšu.[8]
- Sporas: gandrīz apaļas, bezkrāsainas, gludas, masā baltas, 8—14 μm diametrā.[9] Joda šķīdumā nekrāsojas.[10]
- Bazīdijas: ar 4 sporām, vālesveida, plānām sieniņām, 36—52x4—13 (pēc cita avota 47—55×15—19,[11] vēl pēc cita 45—80×12—16) μm.
Ekoloģija labot šo sadaļu
Mikorizas sēnes, sastopamas visu tipu mežos ar gan skuju, gan lapu kokiem, tomēr biežāk kopā ar lapu kokiem (īpaši ozoliem).[4][12] Latvijā parasti no jūlija līdz septembrim, Britu salās līdz oktobrim.[13] Aug pa vienai vai nelielās grupās.[7] Sastopamas visos apdzīvotajos kontinentos.
Barības vērtība labot šo sadaļu
Daļa autoru iesaka pelēkās makstsēnes pirms ēšanas novārīt,[1][7] tomēr ir arī ieteikumi cepšanai bez novārīšanas.[14] Svaigā veidā bez termiskās apstrādes vismaz 70—80°C temperatūrā visas makstsēnes nav lietojamas.[15]
Tāpat kā citas makstsēnes, bieži netiek lasīta plānā mīkstuma dēļ, kā arī līdzības dēļ ar mušmirēm.
Līdzīgas sēnes labot šo sadaļu
Visas makstsēnes nezinātājs var sajaukt ar bieži sastopamajām tām radnieciskajām sugām — citām mušmirēm, īpaši ar pelēko mušmiri un nāvīgi indīgo zaļo mušmiri. Tomēr makstsēnēm uz kātiņa nav citām mušmirēm raksturīgā gredzena, un makstsēņu cepurīšu malās virsmiziņa ir bieži strīpota centra virzienā un rievota, jo tai cauri redzamas lapiņas, kamēr mušmiru cepurītes malās mīkstums ir biezāks un svītrojums nav vai gandrīz nav redzams.
Pelēko makstsēni var sajaukt ar citām pēc krāsas līdzīgajām makstsēnēm, kā alkšņu, divkrāsu, olīvpelēko un sniegbalto makstsēni. Visas tās ir ēdamas un lielas kulināras nozīmes sajaukšanai nav.
Skatīt arī labot šo sadaļu
Ārējās saites labot šo sadaļu
| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pelēkā makstsēne |
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Sēnes.lv: Pelēkā makstsēne
- ↑ Species Fungorum: Synonymy. Current Name: Amanita vaginata (Bull.) Lam., Encycl. Méth. Bot. (Paris) 1(1): 109 (1783)
- ↑ Wood M, Stevens S. "California Fungi: Amanita vaginata". MykoWeb
- ↑ 4,0 4,1 Kuo, M. (2013, May). Amanita vaginata. MushroomExpert.Com
- ↑ Amanitaceae.org: Amanita vaginata var. alba
- ↑ Wikigrib.ru: Поплавок серый
- ↑ 7,0 7,1 7,2 Š.Evansa, Dž.Kibijs, “Sēnes”, Zvaigzne ABC, 2004., 169. lpp. ISBN 9984-37-648-6.
- ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 66. lpp.
- ↑ Л.Лебедева, «Грибы», Госторгиздат, 1937., 72. lpp.
- ↑ Sugu enciklopēdija: Pelēkā makstsēne - Amanita vaginata (Bull.: Fr.) Vittad. (syn. Amanitopsis vaginata (Bull.: Fr.) Roze)
- ↑ Агеев Д. В., Бульонкова Т. М. Поплавок серый (Amanita vaginata) – Грибы Сибири
- ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 192. lpp.
- ↑ Nature First: Amanita vaginata (Bull.) Fr. - Grisette
- ↑ A.Antone, “Sēnes”, Avots, 2003., 137.-138. lpp. ISBN 9984-757-05-6.
- ↑ Monaco Nature Encyclopedia: Amanita vaginata