Pauls Gailītis
Pauls Oto Gailītis (1869—1943) bija latviešu sabiedriskais darbinieks, luterāņu mācītājs un skolotājs. Latvijas Republikas izglītības ministrs (1923). Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta vadītājs. 1941. gadā deportēts uz PSRS, kur miris.
| Pauls Gailītis | |
|---|---|
 | |
| Latvijas Izglītības ministrs | |
|
Amatā 1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 19. jūlijs | |
| Premjerministrs |
Jānis Pauļuks, Zigfrīds Anna Meierovics |
| Priekštecis | Aleksandrs Dauge |
| Pēctecis | Staņislavs Jaudzems |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1869. gada 29. maijā Dzērbenes pagasts, Cēsu apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1943. gada 15. jūlijā (74 gadu vecumā).svg){kind=small} Vjatlags, Kirovas apgabals, KPFSR (tagad Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latviešu zemnieku savienība |
| Profesija | luterāņu mācītājs |
| Augstskola | Tērbatas Universitāte |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis 1869. gada 29. maijā Dzērbenes pagasta zemnieka Toma Gailīša un viņa sievas Paulīnes ģimenē. Mācījās Bērzaines ģimnāzijā pie Cēsīm. Studēja Tērbatas Universitātes teoloģijas fakultātē (1889-1894). Studiju laikā uzņemts par latviešu studentu korporācijas Lettonia biedru. 1896. gada 26. jūlijā viņu ordinēja par luterāņu mācītāju. Viņš bija Cēsu apriņķa vikārs (1896-1899), Rīgas Aleksandra ģimnāzijas skolotājs (1899-1902), Vecpiebalgas draudzes mācītājs (1902-1912).
Pirmā pasaules kara laikā Gailītis dienēja par luterāņu mācītāju Kaukāza kara apgabalā (1913-1918). Krievijas pilsoņu kara gados bija Jeiskas draudzes mācītājs Taganrogā (1918-1920), līdztekus bija pilnvarotais Latvijas priekšstāvis Ziemeļkaukāzā (1919-1921).
Pēc atgriešanās Latvijā bija Kokneses-Krapes draudzes vikārs (1921-1925) un Seces-Sēlpils draudzes vikārs (1922-1925), līdztekus Latvijas Ārlietu ministrijas administratīvi juridiskā departamenta direktors (1921-1922). 1922. gadā viņu ievēlēja 1. Saeimā no Latviešu zemnieku savienības, īslaicīgi bija Latvijas Republikas izglītības ministrs (1923. 26.01.-19.07.).
Pildīja Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas direktora pienākumus (1923-1935), līdztekus būdams Lielvārdes draudzes mācītājs (1925-1935) un Rīgas 5. aizsargu pulka mācītājs (no 1929), Pieminekļu pārvaldes direktors (1929-1931). Bija Latvijas Sarkanā Krusta valdes loceklis un Latvijas Jaunatnes Sarkanā Krusta priekšnieks (1923-1940). "Latvijas Jaunatne" redaktors (1937-1940).[1]
Pēc Latvijas okupācijas viņu atcēla no amatiem un 1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā kopā ar sievu Olgu un dēlu Gundaru apcietināja viņa lauku mājā Lielvārdes pagasta "Vēveros" un deportēja uz Vjatkas nometni (Vjatlagu) PSRS. PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta Sevišķā apspriede 1942. gada 25. novembrī P. Gailītim piesprieda 10 gadus ieslodzījumā labošanas darbu nometnē. Pauls Gailītis miris Kirovas apgabala VDTK pārvaldes iekšējā cietuma 87. kamerā 1943. gada 15. jūlijā.[2][3]
-
Orderis Paula Gailīša apcietināšanai 1941. gada 13. jūnijā.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Triju Zvaigžņu ordenis, III šķira (1929),
- Aizsargu organizācijas Nopelnu Krusts (1933),
- Latvijas Sarkanā Krusta goda zīme,
- Igaunijas Sarkanā Krusta I šķiras goda zīme.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Biographien.lv
- ↑ «Latvijas Valsts arhīva izziņa». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2013. gada 1. martā.
- ↑ Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Aleksandrs Dauge |
Latvijas Izglītības ministrs 1923. gada 27. janvāris — 1923. gada 19. jūlijs |
Pēctecis: Staņislavs Jaudzems |