Atvērt galveno izvēlni

Parīze—Rubē (franču: Paris–Roubaix) ir šosejas riteņbraukšanas viendienas sacensības profesionāļiem, kas notiek Francijas ziemeļu daļā pie Beļģijas robežas. No sacensību pirmsākumiem 1896. gadā līdz 1967. gadam tās sākās Parīzē un noslēdzās Rubē (tā radies nosaukums). Kopš 1968. gada starta pilsēta ir Kompjeņa (ap 60 km uz ziemeļaustrumiem no Parīzes centra), bet finišs joprojām notiek Rubē. Sacensības izceļas ar sarežģīto apvidu un bruģakmens seguma ceļiem daļā distances. Tā ir viena no riteņbraukšanas klasikām Eiropas sacensību kalendārā un tajā var iegūt punktus UCI Pasaules rangā. Parīze–Rubē ir nozīmīgākās viendienas velosacensības Francijā un kopā ar Flandrijas tūri tiek uzskatītas par pašu nozīmīgāko klasisko sacensību pasaulē. To mēdz saukt arī par Ziemeļu elli, Svētdienas elli, Klasiku karalieni vai La Pascale (Lieldienu sacensības).[1] Sacensības organizē Amaury Sport Organisation katru gadu aprīļa vidū.

Parīze—Rubē
2019. gada Parīze—Rubē
Parīze—Rubē logo
Datums aprīļa sākums
Reģions Ziemeļfrancija
Nosaukums Parīze—Rubē
Vietējais nos. Paris-Roubaix (franciski)
Iesauka Ziemeļu elle
Klasiku karaliene
Lieldienu sacensības
Svētdiena ellē
Disciplīna šoseja
Sacensības UCI Pasaules tūre
Veids Klasiskās viendienas sacensības
Organizators Amaury Sport Organisation
Pirmoreiz 1896
Sacensības 117 (uz 2019. gadu)
Pirmais uzv. Valsts karogs: Vācija Jozefs Fišers
Visvairāk uzvaru Valsts karogs: Beļģija Rodžers De Vlāminks
Valsts karogs: Beļģija Toms Bonens
(4 uzvaras)
Pēdējais uzv. Valsts karogs: Beļģija Filips Žilbērs
Ūve Rābs 1995. gada sacensībās

Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām riteņbraukšanas sacensībām, pirmoreiz rīkotas 1896. gadā. Tās ir plaši pazīstamas ar daudzajiem bruģētajiem posmiem un kopā ar Flandrijas tūres un Gente—Vevelgema sacensībām tās ir vienas no bruģētajām klasikām. Kopš 1977. gada Parīze—Rubē uzvarētājam kā daļa no balvas tiek pasniegts bruģakmens.[2] Ceļa segums ir novedis pie specializētu rāmju, ratu un riepu izstrādes tieši šīm sacensībām. Bieži vien sacensību gaitā tiek pārsistas riepas un piedzīvotas citas mehāniskas problēmas, kas ir ietekmējis arī rezultātus.

Satura rādītājs

VēstureLabot

 
Uzvarētāji kopš 1977. gada ir saņēmuši no bruģakmeņa veidotu balvu; organizatori sev patur apzeltītu bruģakmeni
 
Teodors Vjēns, Rubē uzņēmējs

Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām sacensībām profesionālajā riteņbraukšanā. Tās pirmoreiz notika 1896. gadā un tās nav notikušas tikai abu Pasaules karu laikā. Sacensības izveidoja divi Rubē tekstilrūpniecības uzņēmēji, Teodors Vjēns (dzimis 1864. gada 28. jūlijā)[3] un Moriss Peress.[4] Jau iepriekš viņi finansiāli atbalstīja velodroma būvi 46 000 kvadrātmetru teritorijā uz Verte un d'Hempempont ielu stūra. Tas tika atklāts 1895. gada 9. jūnijā.[5]

Vjēns un Peress sarīkoja vairākas sacensības trekā, vienā no tām pirmoreiz Francijā startēja amerikāņu sprinteris Meidžors Teilors. 1886. gada februārī viņiem ienāca prātā rīkot sacensības no Parīzes līdz viņu velotrekam. Tas radīja divas problēmas. Pirmā bija tāda, ka lielākās sacensības ierasti noslēdzās Parīzē un Rubē varētu būt pārāk provinciāla kā galamērķis. Otrā bija tāda, ka viņi varēja organizēt startu vai finišu, bet ne abus.

Viņi uzrunāja Luiju Mināru, vienīgā Francijas ikdienas sporta laikraksta Le Vélo redaktoru. Minārs bija entuziasma pilns, bet teica, ka lēmums, vai laikraksts organizētu startu un piedāvātu publicitāti, bija jāpieņem tā direktoram, Polam Ruso.[6] Minārs varētu būt ieteicis arī netiešu piegājienu, jo rūpnieki savas sacensības piedāvāja nevis pašas par sevi, bet kā sagatavošanos citām. Viņi rakstīja:

Dārgais M. Ruso, tuvojas Bordo—Parīze un šis lieliskais gadskārtējais notikums, kurš ir darījis tik daudz, lai popularizētu riteņbraukšanu, ir devis mums ideju. Ko jūs teiktu par treniņu sacensībām, kuras notiktu četras nedēļas pirms Bordo—Parīze? Attālums no Parīzes līdz Rubē ir aptuveni 280 km, tā būtu bērnu spēlīte Bordo—Parīze nākamajiem dalībniekiem. Finišs notiktu Rubē velodromā pēc vairākiem apļiem pa treku. Katrs tiktu entuziastiski sagaidīts, jo vairumam no mūsu iedzīvotājiem nav nekad bijusi iespēja redzēt lielas velosacensības un mēs paļaujamies uz pietiekami daudz draugiem, lai uzskatītu, ka Rubē ir patiesi viesmīlīga pilsēta. Kā balvas mēs jau uzreiz piedāvājam pirmajai vietai 1000 frankus Rubē velodroma vārdā un mēs sagatavosim dāsnu balvu sarakstu, kurš apmierinās visus. Bet vai šobrīd mēs varam rēķināties ar Le Vélo patronāžu un jūsu atbalstu organizējot startu?[7]

Piedāvātā balva pirmajai vietai tobrīd bija vienlīdzīga septiņu mēnešu algai raktuvēs.[8]

Ruso bija entuziasma pilns un nosūtīja savu riteņbraukšanas redaktoru Viktoru Brejēru sastādīt maršrutu.[9] Brejērs devās uz Amjēnu kolēģa Pola Mejāna vadītā Panhard automašīnā. Nākamajā rītā Brejērs, vēlākais Tour de France organizators un vadoša Union Cycliste Internationale amatpersona, turpināja ceļu ar velosipēdu. Pūta vējš, lija lietus un temperatūra kritās. Brejērs sasniedza Rubē dubļains un pārguris, visu dienu braucot pa bruģi. Viņš zvērēja, ka sūtīs telegrammu Mināram, iesakot atmest šo domu, sakot, ka būtu bīstami sūtīt sacensību dalībniekus pa ceļu, kuru viņš nupat bija braucis. Bet vakariņas un dzērieni ar Rubē pārstāvjiem mainīja viņa domas.[10]

Lieldienu mistērijaLabot

Vjēns un Peress ieplānoja savas sacensības Lieldienu svētdienā. Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu svētākajā liturģiskā gada dienā, norādot, ka braucējiem nebūs laika apmeklēt mesu un arī skatītāji tāpēc varētu neierasties.[n 1] Rubē tika izplatīti traktāti nosodot šo uzdrošināšanos.

Turpmākie notikumi ir neskaidri. Leģenda vēsta, ka Vjēns un Peress apsolīja, ka braucējiem mesa tiks novadīta kapelā 200 metrus no starta, Melo bulvārī. Šo stāstu atkārto sacensību vēsturnieks Paskāls Seržens un sporta vēsturnieks Pjērs Šanī.[11] Seržens pat apgalvo, ka Viktors Brejērs, kurš tur esot bijis, apgalvo, ka četros rītā ieplānotā mesa tikusi atcelta, jo tā bija par agru.[12] Ne Šanī, ne Seržens nepiemin, vai sacensību datums tika mainīts, tomēr pirmās Parīze—Rubē sacensības (saskaņā ar Serženu) notika 1896. gada 19. aprīlī, kamēr Lieldienu svētdiena 1896. gadā bija divas nedēļas iepriekš, 5. aprīlī.[13]

Pirmās Parīze—Rubē sacensības Lieldienu svētdienā notika nākamajā, 1897. gadā.

Pirmās sacensībasLabot

 
Pirmajās Parīze—Rubē sacensībās uzvarēja Jozefs Fišers

Ziņas par Brejēra braucienu uz Rubē bija izplatījušās. Puse no pieteiktajiem dalībniekiem neieradās pie Brassérie de l'Espérance, kur notika sacensību starts. Viens no tiem, kuri atteicās no starta bija Anrī Degranžs, ievērojams treka braucējs, kurš vēlāk uzsāka Tour de France rīkošanu. Toties startēja Moriss Garēns, kurš vēlāk uzvarēja Degranža pirmajā tūrē un bija vietējā Rubē cerība, jo viņš ar diviem brāļiem iepriekšējā gadā Parīzes bulvārī bija atvēris veloveikalu.[14]

Garēns finišēja trešais, 15 minūtes aiz Jozefa Fišera, joprojām vienīgā Vācijas pārstāvja, kurš ir uzvarējis šajās sacensībās.[15] Tikai četri dalībnieki finišēja stundas laikā aiz uzvarētāja. Garēns būtu finišējis otrais, ja nebūtu iekļuvis sadursmē ar diviem tandēmiem, ar vienu no kuriem brauca viņa tempa turētāji. Garēns "finišēja pārguris un doktoram Bitrilam bija jāaprūpē vīrs, kuram pēri bija pārbraukuši divi transportlīdzekļi," rakstīja Seržens.[16] Viņš uzvarēja nākamajā gadā, pārspējot nīderlandieti Matiu Kordangu pēdējos divos kilometros Rubē velodromā.[n 2] Seržens rakstīja:

Kad divi čempioni parādījās, viņus sagaidīja ar lielu sajūsmu un skatītāji bija piecēlušie kājās, lai uzgavilētu abiem varoņiem. Bija grūti viņus atpazī. Garēns bija pirmais, viņam sekoja dubļos izmirkusi Kordanga figūra. Pēkšņi, Suddenly, apstulbinot visus, Kordangs paslīdēja un nokrita uz velodroma betona seguma. Garēns nespēja noticēt savai veiksmei. Kad Kordangs bija atpakaļ uz sava velosipēda, viņš jau bija zaudējis 100 metrus. Līdz finišam palika seši apļi. Divi nožēlojami kilometri, kuros bija jānoķer Garēns. Pūlis aizturēja elpu, vērojot neticamo iedzīšanas cīņu. Nozvanīja zvans. Viens aplis. atlicis viens aplis. 333 metri Garēnam, kuram bija 30 metru pārsvars pār nīderlandieti.

Klasiska uzvara bija rokas stiepiena attālumā, bet viņš gandrīz varēja sajust sava pretinieka elpu uz sava kakla. Kaut kā garēnam izdevās noturēt savu divu metru pārsvaru, divus metrus leģendārai uzvarai. Tribīnes eksplodēja un ovācijas vienoja divus vīrus. Garēns līksmoja pūļa sveicienu pavadījumā. Kordangs raudāja rūgtas vilšanās asaras.[17]

Ziemeļu elleLabot

Pēc sacensību finiša braucēji parasti ir klāti dubļiem un smiltīm no ziemeļu Francijas bijušā akmeņogļu ieguves reģiona bruģētajiem un grambainajiem ceļiem. Tomēr tas nav iemesls, kāpēc sacensības izpelnījās nosaukumu l'enfer du Nord jeb Ziemeļu elle. Terminu izmantoja, lai aprakstītu sacensību distanci pēc Pirmā Pasaules kara. Organizatori un žurnālisti 1919. gadā devās no Parīzes izpētes braucienā, lai apskatītu, kā ceļš ir saglabājies pēc četru gadu karadarbības, izmantojot artilēriju un tranšejas. Procycling ziņoja:[18]

Viņi maz zināja par kara paliekošo ietekmi. Deviņi miljoni bija biruši un Francija bija zaudējusi vairāk kā jebkurš cits. Bet, kā visur citur, ziņas bija skopas. Kurš zināja, vai joprojām uz Rubē bija ceļš? Vai Rubē tur joprojām bija? Organizatoru un žurnālistu automašīna devās pa ceļu, kur bija braukuši pirmie dalībnieki. Un sākumā viss izskatījās labi. Apkārt bija postaža un nabadzība un bija savāds vīriešu iztrūkums. Bet Francija bija izdzīvojusi . Bet tad, kad viņi tuvojās ziemeļiem, gaiss sāka smirdēt no plīsušajiem ūdensvadiem, kanalizācijas un trūdošiem liellopiem. Pavasari gaidošu koku vietā bija melni saplosīti stumbri, to izkropļotie zari izslieti pret debesīm kā mirstoša vīra rokas. Visapkārt bija dubļi. Neviens nezina, kurš to pirmoreiz aprakstīja kā 'elli', bet tam nebija labāka apzīmējuma. Un tā tas parādījās nākamās dienas avīzes: ka mazā grupiņa bija redzējusi 'ziemeļu elli.'[18]

Apraksts laikrakstā L'Auto bija:

Mēs nonākam karalauka vidū. Nav neviena koka, viss ir nolīdzināts! Nav kvadrātmetra, kurš nebūtu apgriezts otrādi. Viens šāviņa caurums blakus otram. Vienīgais, kas izceļas uz šīs sakultās zemes ir krusti ar zili balti sarkanām lentām. Tā ir elle! '[18]

Tās nebija sacensības. Tas bija svētceļojums.

Anrī Pelisjē, runājot par savu 1919. gada uzvaru.[19]

UzvarētājiLabot

Gads Braucējs Komanda
1896   Fišers, JozefsJozefs Fišers (GER) Diamant
1897   Garēns, MorissMoriss Garēns (ITA) La Française
1898   Garēns, MorissMoriss Garēns (ITA) La Française
1899   Šampions, AlbērsAlbērs Šampions (FRA)
1900   Buhūrs, EmīlsEmīls Buhūrs (FRA)
1901   Lesna, LisjēnsLisjēns Lesna (FRA)
1902   Lesna, LisjēnsLisjēns Lesna (FRA)
1903   Okutirjē, IpolitsIpolits Okutirjē (FRA) Peugeot
1904   Okutirjē, IpolitsIpolits Okutirjē (FRA) Peugeot
1905   Truseljē, LuijsLuijs Truseljē (FRA) Peugeot-Wolber
1906   Kornets, AnrīAnrī Kornets (FRA)
1907   Žoržs Paserjē, ŽoržsŽoržs Žoržs Paserjē (FRA) Peugeot-Wolber
1908   Hauvārts, Sirils vanSirils van Hauvārts (BEL) Alcyon-Dunlop
1909   Lapizs, OktāvsOktāvs Lapizs (FRA) Biguet-Dunlop
1910   Lapizs, OktāvsOktāvs Lapizs (FRA) Alcyon
1911   Lapizs, OktāvsOktāvs Lapizs (FRA) La Francaise-Diamant
1912   Krupelants, ŠarlsŠarls Krupelants (FRA) La Francaise-Diamant
1913   Fābers, FransuāFransuā Fābers (LUX) Peugeot-Wolber
1914   Krupelants, ŠarlsŠarls Krupelants (FRA) La Française-Diamant
1915 Sacensības nenotika
1916 Sacensības nenotika
1917 Sacensības nenotika
1918 Sacensības nenotika
1919   Pelisjē, AnrīAnrī Pelisjē (FRA) JB Louvet & La Sportive
1920   Demāns, PolsPols Demāns (BEL) La Sportive
1921   Pelisjē, AnrīAnrī Pelisjē (FRA) JB Louvet & La Sportive
1922   Dejonge, AlbertsAlberts Dejonge (BEL)
1923   Suters, HeiriHeiri Suters (SUI) Gurtner-Hutchinson
1924   Hevels, Žils vanŽils van Hevels (BEL) Wonder-Russell
1925   Seljē, FelikssFelikss Seljē (BEL) Alcyon-Dunlop
1926   Delbekjē, ŽiljēnsŽiljēns Delbekjē (BEL) Alcyon-Dunlop
1927   Ronse, ŽoržsŽoržs Ronse (BEL) Automoto
1928   Leduks, AndrēAndrē Leduks (FRA)
1929   Mēnjē, ŠarlsŠarls Mēnjē (BEL) La Française-Diamant
1930   Vervāke, ŽiljēnsŽiljēns Vervāke (BEL) Alcyon
1931   Rebrī, GastonsGastons Rebrī (BEL) Alcyon
1932   Gižsels, RomēnsRomēns Gižsels (BEL) Dilecta-Wolber
1933   Māss, SilvērsSilvērs Māss (BEL) Alcyon-Dunlop
1934   Rebrī, GastonsGastons Rebrī (BEL) Alcyon
1935   Rebrī, GastonsGastons Rebrī (BEL) Alcyon
1936   Speihers, ŽoržsŽoržs Speihers (FRA) Alcyon
1937   Rosi, ŽilsŽils Rosi (ITA) Alcyon
1938   Storme, LisjēnsLisjēns Storme (BEL) Leducq-Hutchinson
1939   Masons, EmīlsEmīls Masons (BEL) Alcyon
1940 Sacensības nenotika
1941 Sacensības nenotika
1942 Sacensības nenotika
1943   Kints, MarselsMarsels Kints (BEL) Mercier-Hutchinson
1944   Desimpelārs, MorissMoriss Desimpelārs (BEL) Alcyon
1945   Majē, PolsPols Majē (FRA) Alcyon
1946   Klāss, ŽoržsŽoržs Klāss (BEL) Rochet-Dunlop
1947   Klāss, ŽoržsŽoržs Klāss (BEL) Rochet-Dunlop
1948   Stēnbergens, Riks VanRiks Van Stēnbergens (BEL) Mercier-Hutchinson
1949   Maē, AndrēAndrē Maē (FRA) (Uzvara dalīta ar Kopi, SerseSerse Kopi) Stella Dunlop
1949   Kopi, SerseSerse Kopi (ITA) (Uzvara dalīta ar Maē, AndrēAndrē Maē) Bianchi-Ursus
1950   Kopi, FaustoFausto Kopi (ITA) Bianchi-Ursus
1951   Bevilakva, AntonioAntonio Bevilakva (ITA) Benotto-Ursus
1952   Stēnbergens, Riks VanRiks Van Stēnbergens (BEL) Mercier-Hutchinson
1953   Derike, ŽermēnsŽermēns Derike (BEL) Alcyon-Dunlop
1954   Impanī, RaimonsRaimons Impanī (BEL) Mercier-Hutchinson
1955   Forestjē, ŽansŽans Forestjē (FRA) Follis-Dunlop
1956   Bobē, LuizonsLuizons Bobē (FRA) L.Bobet-BP-Hutchinson
1957   Breine, Freds DeFreds De Breine (BEL) Carpano-Coppi
1958   Vandāls, LeonsLeons Vandāls (BEL) Faema-Guerra
1959   Forē, NoēlsNoēls Forē (BEL) Groene Leeuw-SAS
1960   Serami, PinoPino Serami (BEL) Peugeot-BP
1961   Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Faema
1962   Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Flandria-Faema
1963   Dāmss, EmilsEmils Dāmss (BEL) Peugeot-BP
1964   Posts, PetersPeters Posts (NED) Flandria-Romeo
1965   Lojs, Riks vanRiks van Lojs (BEL) Solo-Superia
1966   Džimondi, FeličeFeliče Džimondi (ITA) Salvarani
1967   Jansens, JansJans Jansens (NED) Pelforth Sauvage-Le Jeune
1968   Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Faema
1969   Godefrots, ValtersValters Godefrots (BEL) Flandria-De Clerck
1970   Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Faema
1971   Rosjē, RožēRožē Rosjē (BEL) Bic
1972   De Vlāminks, RodžersRodžers De Vlāminks (BEL) Deher
1973   Merkss, EdijsEdijs Merkss (BEL) Molteni
1974   De Vlāminks, RodžersRodžers De Vlāminks (BEL) Brooklyn
1975   De Vlāminks, RodžersRodžers De Vlāminks (BEL) Brooklyn
1976   Demejers, MarksMarks Demejers (BEL) Flandria-Velda
1977   De Vlāminks, RodžersRodžers De Vlāminks (BEL) Brooklyn
1978   Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1979   Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1980   Mozers, FrančeskoFrančesko Mozers (ITA) Sanson
1981   Ino, BernārsBernārs Ino (FRA) Renault-Elf-Gitane
1982   Rāss, JansJans Rāss (NED) TI-Raleigh
1983   Keipers, HennīHennī Keipers (NED) Aernoudt Rossin
1984   Kellijs, ŠonsŠons Kellijs (IRL) Skil-Sem
1985   Madio, MarksMarks Madio (FRA) Renault-Elf-Gitane
1986   Kellijs, ŠonsŠons Kellijs (IRL) Kas
1987   Vanderārdens, EriksEriks Vanderārdens (BEL) Panasonic-Isostar
1988   Demols, DirksDirks Demols (BEL) AD Renting
1989   Vamperss, Žans MarīŽans Marī Vamperss (BEL) Panasonic-Isostar
1990   Plankārts, EdijsEdijs Plankārts (BEL) Panasonic-Sportlife
1991   Madio, MarksMarks Madio (FRA) R.M.O.
1992   Duklo-Lasalls, ŽilbērsŽilbērs Duklo-Lasalls (FRA) Z
1993   Duklo-Lasalls, ŽilbērsŽilbērs Duklo-Lasalls (FRA) GAN
1994   Čmiļs, AndrejsAndrejs Čmiļs (UKR) Lotto
1995   Ballerini, FrankoFranko Ballerini (ITA) Mapei-GB
1996   Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Mapei-GB
1997   Gesdons, FrederiksFrederiks Gesdons (FRA) Française des Jeux
1998   Ballerini, FrankoFranko Ballerini (ITA) Mapei-Bricobi
1999   Tafi, AndreaAndrea Tafi (ITA) Mapei-Quick Step
2000   Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Mapei
2001   Knavens, ServaissServaiss Knavens (NED) Domo-Farm Frites
2002   Musēvs, JohansJohans Musēvs (BEL) Domo-Farm Frites
2003   Van Petegems, PetersPeters Van Petegems (BEL) Lotto-Domo
2004   Beksteds, MagnussMagnuss Beksteds (SWE) Alessio-Bianchi
2005   Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step-Innergetic
2006   Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) Team CSC
2007   O'Greidijs, StjuartsStjuarts O'Greidijs (AUS) Team CSC
2008   Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step
2009   Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Quick Step
2010   Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) Team Saxo Bank
2011   Vansummerens, JohansJohans Vansummerens (BEL) Garmin-Cervélo
2012   Bonens, TomsToms Bonens (BEL) Omega Pharma-Quick Step
2013   Kančellāra, FabiansFabians Kančellāra (SUI) RadioShack-Leopard
2014   Terpstra, NikiNiki Terpstra (NED) Omega Pharma-Quick Step
2015   Degenkolbs, DžonsDžons Degenkolbs (GER) Giant-Alpecin
2016   Heimens, MetjūMetjū Heimens (AUS) Orica–BikeExchange
2017   Van Avermāts, GregsGregs Van Avermāts (BEL) BMC Racing Team
2018   Sagans, PetersPeters Sagans (SVK) Bora–Hansgrohe
2019   Žilbērs, FilipsFilips Žilbērs (BEL) Deceuninck–Quick-Step

PiezīmesLabot

  1. Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu Lieldienu svētdienā, taču nav saglabājusies informācija par to kurš baznīcas pārstāvis un kādā līmenī iebilda.
  2. 2004. gadā Les Amis de Paris-Roubaix atzīmēja Garēna uzvaras Parīze—Rubē, novietojot bruģakmeni — tradicionālo sacensību uzvarēāj balvu uz viņa kapa. Skatīt «Hommage à Maurice Garin» (French). Les Amis de Paris-Roubaix. 2004-03-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-12. Skatīts: 2016-02-08.

AtsaucesLabot

  1. Matt Seaton. «I'm talking total cobbles». The Guardian, 2006-04-05. Skatīts: 2007-09-01.
  2. Hood, Andrew. «Racing this week - Of txapelas and pavé». VeloNews, 2009-04-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-10. Skatīts: 2009-06-23.
  3. «Document 2 : Une Course célèbre et légendaire...». Association Généalogique des Familles Vienne. 2008-02-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-14. Skatīts: 2016-02-08.
  4. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p13
  5. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p14
  6. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p17
  7. Sergent, Pascal (trans Yates, Richard), A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  8. Voix du Nord, France, 10 April 2004
  9. Anthony Tan. «The real Hell of the North». Cyclingnews, 2006-04-16. Skatīts: 2007-09-05.
  10. Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p18
  11. Chany, Pierre (1988), La Fabuleuse Histoire de Cyclisme, Nathan, France, vol 1, p157
  12. Saskaņā ar Šanī
  13. «Easter Dating Method». Astronomical Society of South Australia. April 2002.
  14. «Hommage à Maurice Garin» (French). Les Amis de Paris-Roubaix. 2004-03-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-12. Skatīts: 2016-02-08.
  15. Het Laatste Nieuws, Belgium, 21 April 2004
  16. Sergent, Pascal (1997), trans Yates, Richard., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  17. Sergent, Pascal (1997), trans Yates, D., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
  18. 18,0 18,1 18,2 Les Woodland. «Tales from the peloton, The real Hell of the North». Cyclingnews, 2006-04-06.
  19. L'Équipe, France, 9 April 2006