Parīze—Rubē
Parīze—Rubē (franču: Paris–Roubaix) ir šosejas riteņbraukšanas viendienas sacensības profesionāļiem, kas notiek Francijas ziemeļu daļā pie Beļģijas robežas. No sacensību pirmsākumiem 1896. gadā līdz 1967. gadam tās sākās Parīzē un noslēdzās Rubē (tā radies nosaukums). Kopš 1968. gada starta pilsēta ir Kompjeņa (ap 60 km uz ziemeļaustrumiem no Parīzes centra), bet finišs joprojām notiek Rubē. Sacensības izceļas ar sarežģīto apvidu un bruģakmens seguma ceļiem daļā distances. Tā ir viena no riteņbraukšanas klasikām Eiropas sacensību kalendārā un tajā var iegūt punktus UCI Pasaules rangā. Parīze–Rubē ir nozīmīgākās viendienas velosacensības Francijā un kopā ar Flandrijas tūri tiek uzskatītas par pašu nozīmīgāko klasisko sacensību pasaulē. To mēdz saukt arī par Ziemeļu elli, Svētdienas elli, Klasiku karalieni vai La Pascale (Lieldienu sacensības).[1] Sacensības organizē Amaury Sport Organisation katru gadu aprīļa vidū.
 2024. gada Parīze—Rubē | |
 | |
| Pamatdati | |
|---|---|
| Datums | aprīļa sākums |
| Reģions | Ziemeļfrancija |
| Nosaukums | Parīze—Rubē |
| Vietējais nos. | Paris-Roubaix (franciski) |
| Iesauka |
Ziemeļu elle Klasiku karaliene Lieldienu sacensības Svētdiena ellē |
| Disciplīna | šoseja |
| Sacensības | UCI Pasaules tūre |
| Veids | Klasiskās viendienas sacensības |
| Organizators | Amaury Sport Organisation |
| Vēsture | |
| Pirmoreiz | 1896 |
| Sacensības | 120 (2023. gadā) |
| Pirmais uzv. |
.svg){kind=small} Jozefs Fišers |
| Visvairāk uzvaru |
 Rodžers De Vlāminks Toms Bonens(4 uzvaras) |
| Pēdējais uzv. |
 Matjē van der Pūls (2024) |
Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām riteņbraukšanas sacensībām, pirmoreiz rīkotas 1896. gadā. Tās ir plaši pazīstamas ar daudzajiem bruģētajiem posmiem un kopā ar Flandrijas tūres un Gente—Vevelgema sacensībām tās ir vienas no bruģētajām klasikām. Kopš 1977. gada Parīze—Rubē uzvarētājam kā daļa no balvas tiek pasniegts bruģakmens.[2] Ceļa segums ir novedis pie specializētu rāmju, ratu un riepu izstrādes tieši šīm sacensībām. Bieži vien sacensību gaitā tiek pārsistas riepas un piedzīvotas citas mehāniskas problēmas, kas ir ietekmējis arī rezultātus.
2020. gadā, pēc tam, kad tika publicēts COVID-19 pandēmijas ietekmē pārplānotais sezonas kalendārs, organizatori paziņoja, ka pirmoreiz notiks arī sacensības sievietēm.[3] Taču tā kā 2020. gada sacensības tika atceltas, arī pirmās sacensības sievietēm tika pārceltas uz nākamo gadu.[4]
Vēsture
labot šo sadaļu
Parīze—Rubē ir vienas no vecākajām sacensībām profesionālajā riteņbraukšanā. Tās pirmoreiz notika 1896. gadā un tās nav notikušas tikai abu pasaules karu laikā, kā arī 2020. gadā COVID-19 pandēmijas dēļ.[5] Sacensības izveidoja divi Rubē tekstilrūpniecības uzņēmēji, Teodors Vjēns (dzimis 1864. gada 28. jūlijā)[6] un Moriss Peress.[7] Jau iepriekš viņi finansiāli atbalstīja velodroma būvi 46 000 kvadrātmetru teritorijā uz Verte un d'Hempempont ielu stūra. Tas tika atklāts 1895. gada 9. jūnijā.[8]
Vjēns un Peress sarīkoja vairākas sacensības trekā, vienā no tām pirmoreiz Francijā startēja amerikāņu sprinteris Meidžors Teilors. 1886. gada februārī viņiem ienāca prātā rīkot sacensības no Parīzes līdz viņu velotrekam. Tas radīja divas problēmas. Pirmā bija tāda, ka lielākās sacensības ierasti noslēdzās Parīzē un Rubē varētu būt pārāk provinciāla kā galamērķis. Otrā bija tāda, ka viņi varēja organizēt startu vai finišu, bet ne abus.
Viņi uzrunāja Luiju Mināru, vienīgā Francijas ikdienas sporta laikraksta Le Vélo redaktoru. Minārs bija entuziasma pilns, bet teica, ka lēmums, vai laikraksts organizētu startu un piedāvātu publicitāti, bija jāpieņem tā direktoram, Polam Ruso.[9] Minārs varētu būt ieteicis arī netiešu piegājienu, jo rūpnieki savas sacensības piedāvāja nevis pašas par sevi, bet kā sagatavošanos citām. Viņi rakstīja:
Dārgais M. Ruso, tuvojas Bordo—Parīze un šis lieliskais gadskārtējais notikums, kurš ir darījis tik daudz, lai popularizētu riteņbraukšanu, ir devis mums ideju. Ko jūs teiktu par treniņu sacensībām, kuras notiktu četras nedēļas pirms Bordo—Parīze? Attālums no Parīzes līdz Rubē ir aptuveni 280 km, tā būtu bērnu spēlīte Bordo—Parīze nākamajiem dalībniekiem. Finišs notiktu Rubē velodromā pēc vairākiem apļiem pa treku. Katrs tiktu entuziastiski sagaidīts, jo vairumam no mūsu iedzīvotājiem nav nekad bijusi iespēja redzēt lielas velosacensības un mēs paļaujamies uz pietiekami daudz draugiem, lai uzskatītu, ka Rubē ir patiesi viesmīlīga pilsēta. Kā balvas mēs jau uzreiz piedāvājam pirmajai vietai 1000 frankus Rubē velodroma vārdā un mēs sagatavosim dāsnu balvu sarakstu, kurš apmierinās visus. Bet vai šobrīd mēs varam rēķināties ar Le Vélo patronāžu un jūsu atbalstu organizējot startu?[10]
Piedāvātā balva pirmajai vietai tobrīd bija vienlīdzīga septiņu mēnešu algai raktuvēs.[11]
Ruso bija entuziasma pilns un nosūtīja savu riteņbraukšanas redaktoru Viktoru Brejēru sastādīt maršrutu.[12] Brejērs devās uz Amjēnu kolēģa Pola Mejāna vadītā Panhard automašīnā. Nākamajā rītā Brejērs, vēlākais Tour de France organizators un vadoša Union Cycliste Internationale amatpersona, turpināja ceļu ar velosipēdu. Pūta vējš, lija lietus un temperatūra kritās. Brejērs sasniedza Rubē dubļains un pārguris, visu dienu braucot pa bruģi. Viņš zvērēja, ka sūtīs telegrammu Mināram, iesakot atmest šo domu, sakot, ka būtu bīstami sūtīt sacensību dalībniekus pa ceļu, kuru viņš nupat bija braucis. Bet vakariņas un dzērieni ar Rubē pārstāvjiem mainīja viņa domas.[13]
Lieldienu mistērija
labot šo sadaļuVjēns un Peress ieplānoja savas sacensības Lieldienu svētdienā. Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu svētākajā liturģiskā gada dienā, norādot, ka braucējiem nebūs laika apmeklēt mesu un arī skatītāji tāpēc varētu neierasties.[n 1] Rubē tika izplatīti traktāti nosodot šo uzdrošināšanos.
Turpmākie notikumi ir neskaidri. Leģenda vēsta, ka Vjēns un Peress apsolīja, ka braucējiem mesa tiks novadīta kapelā 200 metrus no starta, Melo bulvārī. Šo stāstu atkārto sacensību vēsturnieks Paskāls Seržens un sporta vēsturnieks Pjērs Šanī.[14] Seržens pat apgalvo, ka Viktors Brejērs, kurš tur esot bijis, apgalvo, ka četros rītā ieplānotā mesa tikusi atcelta, jo tā bija par agru.[15] Ne Šanī, ne Seržens nepiemin, vai sacensību datums tika mainīts, tomēr pirmās Parīze—Rubē sacensības (saskaņā ar Serženu) notika 1896. gada 19. aprīlī, kamēr Lieldienu svētdiena 1896. gadā bija divas nedēļas iepriekš, 5. aprīlī.[16]
Pirmās Parīze—Rubē sacensības Lieldienu svētdienā notika nākamajā, 1897. gadā.
Pirmās sacensības
labot šo sadaļu
Ziņas par Brejēra braucienu uz Rubē bija izplatījušās. Puse no pieteiktajiem dalībniekiem neieradās pie Brassérie de l'Espérance, kur notika sacensību starts. Viens no tiem, kuri atteicās no starta bija Anrī Degranžs, ievērojams treka braucējs, kurš vēlāk uzsāka Tour de France rīkošanu. Toties startēja Moriss Garēns, kurš vēlāk uzvarēja Degranža pirmajā tūrē un bija vietējā Rubē cerība, jo viņš ar diviem brāļiem iepriekšējā gadā Parīzes bulvārī bija atvēris veloveikalu.[17]
Garēns finišēja trešais, 15 minūtes aiz Jozefa Fišera, joprojām vienīgā Vācijas pārstāvja, kurš ir uzvarējis šajās sacensībās.[18] Tikai četri dalībnieki finišēja stundas laikā aiz uzvarētāja. Garēns būtu finišējis otrais, ja nebūtu iekļuvis sadursmē ar diviem tandēmiem, ar vienu no kuriem brauca viņa tempa turētāji. Garēns "finišēja pārguris un doktoram Bitrilam bija jāaprūpē vīrs, kuram pēri bija pārbraukuši divi transportlīdzekļi," rakstīja Seržens.[19] Viņš uzvarēja nākamajā gadā, pārspējot nīderlandieti Matiu Kordangu pēdējos divos kilometros Rubē velodromā.[n 2] Seržens rakstīja:
Kad divi čempioni parādījās, viņus sagaidīja ar lielu sajūsmu un skatītāji bija piecēlušie kājās, lai uzgavilētu abiem varoņiem. Bija grūti viņus atpazī. Garēns bija pirmais, viņam sekoja dubļos izmirkusi Kordanga figūra. Pēkšņi, apstulbinot visus, Kordangs paslīdēja un nokrita uz velodroma betona seguma. Garēns nespēja noticēt savai veiksmei. Kad Kordangs bija atpakaļ uz sava velosipēda, viņš jau bija zaudējis 100 metrus. Līdz finišam palika seši apļi. Divi nožēlojami kilometri, kuros bija jānoķer Garēns. Pūlis aizturēja elpu, vērojot neticamo iedzīšanas cīņu. Nozvanīja zvans. Viens aplis. atlicis viens aplis. 333 metri Garēnam, kuram bija 30 metru pārsvars pār nīderlandieti.
Klasiska uzvara bija rokas stiepiena attālumā, bet viņš gandrīz varēja sajust sava pretinieka elpu uz sava kakla. Kaut kā Garēnam izdevās noturēt savu divu metru pārsvaru, divus metrus leģendārai uzvarai. Tribīnes eksplodēja un ovācijas vienoja divus vīrus. Garēns līksmoja pūļa sveicienu pavadījumā. Kordangs raudāja rūgtas vilšanās asaras.[20]
Ziemeļu elle
labot šo sadaļuPēc sacensību finiša braucēji parasti ir klāti dubļiem un smiltīm no ziemeļu Francijas bijušā akmeņogļu ieguves reģiona bruģētajiem un grambainajiem ceļiem. Tomēr tas nav iemesls, kāpēc sacensības izpelnījās nosaukumu l'enfer du Nord jeb Ziemeļu elle. Terminu izmantoja, lai aprakstītu sacensību distanci pēc Pirmā pasaules kara. Organizatori un žurnālisti 1919. gadā devās no Parīzes izpētes braucienā, lai apskatītu, kā ceļš ir saglabājies pēc četru gadu karadarbības, izmantojot artilēriju un tranšejas. Procycling ziņoja:[21]
Viņi maz zināja par kara paliekošo ietekmi. Deviņi miljoni bija biruši un Francija bija zaudējusi vairāk kā jebkurš cits. Bet, kā visur citur, ziņas bija skopas. Kurš zināja, vai joprojām uz Rubē bija ceļš? Vai Rubē tur joprojām bija? Organizatoru un žurnālistu automašīna devās pa ceļu, kur bija braukuši pirmie dalībnieki. Un sākumā viss izskatījās labi. Apkārt bija postaža un nabadzība un bija savāds vīriešu iztrūkums. Bet Francija bija izdzīvojusi. Bet tad, kad viņi tuvojās ziemeļiem, gaiss sāka smirdēt no plīsušajiem ūdensvadiem, kanalizācijas un trūdošiem liellopiem. Pavasari gaidošu koku vietā bija melni saplosīti stumbri, to izkropļotie zari izslieti pret debesīm kā mirstoša vīra rokas. Visapkārt bija dubļi. Neviens nezina, kurš to pirmoreiz aprakstīja kā 'elli', bet tam nebija labāka apzīmējuma. Un tā tas parādījās nākamās dienas avīzes: ka mazā grupiņa bija redzējusi 'ziemeļu elli.'[21]
Apraksts laikrakstā L'Auto bija:
Mēs nonākam karalauka vidū. Nav neviena koka, viss ir nolīdzināts! Nav kvadrātmetra, kurš nebūtu apgriezts otrādi. Viens šāviņa caurums blakus otram. Vienīgais, kas izceļas uz šīs sakultās zemes ir krusti ar zili balti sarkanām lentēm. Tā ir elle! '[21]
| “ | Tās nebija sacensības. Tas bija svētceļojums. | ” |
—Anrī Pelisjē, runājot par savu 1919. gada uzvaru.[22] | ||
Uzvarētāji
labot šo sadaļu.svg){kind=small}
Piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ Romas Katoļu baznīca iebilda pret sacensību rīkošanu Lieldienu svētdienā, taču nav saglabājusies informācija par to kurš baznīcas pārstāvis un kādā līmenī iebilda.
- ↑ 2004. gadā Les Amis de Paris-Roubaix atzīmēja Garēna uzvaras Parīze—Rubē, novietojot bruģakmeni — tradicionālo sacensību uzvarēāj balvu uz viņa kapa. Skatīt «Hommage à Maurice Garin» (French). Les Amis de Paris-Roubaix. 2004-03-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-12. Skatīts: 2016-02-08.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Matt Seaton. «I'm talking total cobbles». The Guardian, 2006-04-05. Skatīts: 2007-09-01.
- ↑ Hood, Andrew. «Racing this week - Of txapelas and pavé». VeloNews, 2009-04-06. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-10. Skatīts: 2009-06-23.
- ↑ «Finally, ASO announce a women's Paris-Roubaix». CyclingTips (en-US). 2020-05-06. Skatīts: 2020-05-05.
- ↑ Kirsten Frattini. «The first-ever Paris-Roubaix Femmes 2021 - Preview». cyclingnews.com (angļu), 2021-09-28. Skatīts: 2021-09-30.
- ↑ Jonny Long. «Paris-Roubaix 2020 has been cancelled». cyclingweekly.com, 2020-10-09. Skatīts: 2021-09-30.
- ↑ «Document 2 : Une Course célèbre et légendaire...». Association Généalogique des Familles Vienne. 2008-02-01. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-03-14. Skatīts: 2016-02-08.
- ↑ Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p13
- ↑ Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p14
- ↑ Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p17
- ↑ Sergent, Pascal (trans Yates, Richard), A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
- ↑ Voix du Nord, France, 10 April 2004
- ↑ Anthony Tan. «The real Hell of the North». Cyclingnews, 2006-04-16. Skatīts: 2007-09-05.
- ↑ Sergent, Pascal (1989), Paris-Roubaix, Chronique d'une Légende, vol 1, Flandria Nostra, Belgium, p18
- ↑ Chany, Pierre (1988), La Fabuleuse Histoire de Cyclisme, Nathan, France, vol 1, p157
- ↑ Saskaņā ar Šanī
- ↑ «Easter Dating Method». Astronomical Society of South Australia. April 2002.
- ↑ «Hommage à Maurice Garin» (French). Les Amis de Paris-Roubaix. 2004-03-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-10-12. Skatīts: 2016-02-08.
- ↑ Het Laatste Nieuws, Belgium, 21 April 2004
- ↑ Sergent, Pascal (1997), trans Yates, Richard., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
- ↑ Sergent, Pascal (1997), trans Yates, D., A Century of Paris-Roubaix, Bromley Books, UK, ISBN 0-9531729-0-2
- ↑ 21,0 21,1 21,2 Les Woodland. «Tales from the peloton, The real Hell of the North». Cyclingnews, 2006-04-06.
- ↑ L'Équipe, France, 9 April 2006
- ↑ https://sports.tv3.lv/van-der-puls-otro-gadu-pec-kartas-triumfe-parizes-rube-velobrauciena/
Ārējās saites
labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Parīze—Rubē.
