Paneru seņūnija
Paneru seņūnija (lietuviešu: Panerių seniūnija) ir Viļņas seņūnija. Tā atrodas pilsētas dienvidrietumu daļā ap 10 kilometrus no Viļņas centra. Ar 84,8 km² platību tā ir lielākā seņūnija Viļņas pašvaldībā. Tā atrodas zemos, mežainos pauguros pie Viļņas—Varšavas ceļa. Otrā pasaules kara laikā šeit notika līdz pat 100 000 iedzīvotāju (pārsvarā ebreju un poļu no Viļņas un tuvējām pilsētām) iznīcināšana, kas tiek saukta par masu slepkavībām Ponaros.
| Paneri | |
|---|---|
| Seņūnija | |
| Paneriai | |
 Paneru kapliča | |
 Paneru seņūnija Viļņas pašvaldībā | |
  Paneri | |
| Koordinātas: 54°38′8″N 25°11′30″E / 54.63556°N 25.19167°EKoordinātas: 54°38′8″N 25°11′30″E / 54.63556°N 25.19167°E | |
| Valsts |
 Lietuva |
| Apriņķis | Viļņas apriņķis |
| Pašvaldība | Viļņas pilsētas pašvaldība |
| Platība | |
| • Kopējā | 84,8 km2 |
| Iedzīvotāji (2011) | |
| • kopā | 7 740 |
| • blīvums | 105,1/km² |
| Laika josla | EET (UTC+2) |
| • Vasaras laiks (DST) | EEST (UTC+3) |
 Paneri Vikikrātuvē | |
Vēsture
labot šo sadaļuCiemats visticamāk radies 14. gadsimtā. 1390. gadā to savā īpašumā ieguva Viļņas bīskaps un tas drīz kļuva par galveno ķieģeļu piegādātāju pilsētai. Tam ir bijusi kopīga vēsture ar Viļņu. Pēc pēdējās Polijas dalīšanas 1795. gadā tas kļuva par daļu no Viļņas guberņas Krievijas Impērijā. Novembra sacelšanās laikā 1831. gada 19. jūnijā pie ciemata notika Ponaru kauja, kurā Polijas spēkus sakāva Krievijas kājnieki.
Krievijai pēc Pirmā pasaules kara atkāpjoties un parakstot Brestļitovskas miera līgumu, teritoriju ieguva Vācija un nodeva to Baltkrievijas Tautas Republikai. Pāris mēnešus vēlāk Vācijai piedzīvojot sakāvi, teritorija piedzīvoja politisku apvērsumu, bet pēc Polijas—Padomju un Polijas—Lietuvas kara tā kļuva par daļu no Polijas. 1939. gadā pēc Polijas kampaņas to pārņēma PSRS un pievienoja Lietuvas teritorijai, bet pēc gada to anektēja.
Starp 1941. gada jūliju un 1944. gada augustu Paneros notika masu slepkavības, nogalinot ap 100 000 ebreju un poļu, lielāko daļu no tuvējās Viļņas.[1][2][3] Tās izpildīja vācu SD un SS vienības ar vietējo lietuviešu veidoto speciālās SD un drošības policijas vienības "Ypatingasis būrys" palīdzību.[3][4][5] Slaktiņa vieta tiek godināta ar memoriālu Holokausta upuriem, atsevišķu memoriālu poļu upuriem un nelielu muzeju.
Kopš 1991. gada tā ir neatkarīgās Lietuvas sastāvā un nesen tika iekļauta Viļņas pilsētā.
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ Kazimierz Sakowicz, Yitzhak Arad, Ponary Diary, 1941-1943: A Bystander's Account of a Mass Murder, Yale University Press, 2005, ISBN 0-300-10853-2, Google Print.
- ↑ Tadeusz Piotrowski, Poland's Holocaust, McFarland & Company, 1997, ISBN 0-7864-0371-3, p.168
- ↑ 3,0 3,1 (poliski) Śledztwo w sprawie masowych zabójstw Polaków w latach 1941 - 1944 w Ponarach koło Wilna dokonanych przez funkcjonariuszy policji niemieckiej i kolaboracyjnej policji litewskiej Arhivēts 2007. gada 10. oktobrī, Wayback Machine vietnē. (Investigation of mass murders of Poles in the years 1941-1944 in Ponary near Wilno by functionaries of German police and Lithuanian collaborating police). Institute of National Remembrance documents from 2003 on the ongoing investigation. Last accessed on 10 February 2007.
- ↑ (poliski) Czesław Michalski, Ponary - Golgota Wileńszczyzny Arhivēts 2008. gada 24. decembrī, Wayback Machine vietnē. (Ponary - the Golgoth of Wilno Region). Konspekt no. 5, Winter 2000/2001, a publication of Academy of Pedagogy in Kraków. Last accessed on 10 February 2007.
- ↑ Arūnas Bubnys. Vokiečių ir lietuvių saugumo policija (1941–1944) (German and Lithuanian security police: 1941-1944) (lietuviešu). Vilnius : Lietuvos gyventojų genocido ir rezistencijos tyrimo centras, 2004. Skatīts: 2006-06-09.
 | Šis ar Lietuvu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |