Pēteris Kleperis

Pēteris Kleperis (1904—1968) bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps (1968).

Dzīvesgājums

Dzimis 1904. gada 4. maijā Cēsīs strādnieka ģimenē. Pēc Pirmā pasaules kara beigām mācījās Bērzaines vidusskolā. Studēja teoloģiju Latvijas Universitātē, no 1930. gada bija prāvesta A. Vibuļa palīgs (adjunkts) Tukumā, līdztekus strādāja par latīņu un ticības mācības skolotāju Tukuma ģimnāzijā un komercskolā. 1933. gadā viņu ordinēja par Kandavas prāvesta iecirkņa vikāru, 1934. gada maijā apstiprināja par Rīgas pilsētas latviešu draudžu vikāru, 1935. gadā par Biķeru baznīcas mācītāju, 1937. gadā arī par Krusta draudzes mācītāju.

Pēc Otrā pasaules kara 1947. gadā viņš kļuva par Rīgas apriņķa prāvestu. No 1948. gadā bija LELB virsvaldes prezidija loceklis, kalpoja par Jaunās Ģertrūdes II draudzes mācītāju. 1967. gadā LELB Konsistorijas sēdē prāvests Pēteris Kleperis un Teoloģijas semināra profesors Alberts Freijs cēla pret arhibīskapu Gustavu Tursu apsūdzības par nepiemērotību savam amatam. Konsistorija iecēla prāvestu Kleperi par arhibīskapa vietnieku, ko apstiprināja Latvijas PSR Kulta lietu pārzinis.

1968. gada 24. martā LELB sinode Kleperi ievēlēja par arhibīskapu, bet jau 1968. gada 21. aprīlī viņš pēkšņi mira kādā Ukrainas dzelzceļa stacijā ceļā uz konferenci Budapeštā. Apbedīts Rīgas Meža kapos.

Darbi

• "Kalposim patiesībai vārdos un darbos" (1936),
• "Dzīvība — Dieva dāvana" (1937).