Pērs Ēvinds Svīnhūvuds

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds (zviedru: Pehr Evind Svinhufvud; dzimis 1861. gada 15. decembrī, miris 1944. gada 29. februārī) bija Somijas trešais prezidents. Somijas lielhercogistes laikā bijis jurists, tiesnesis, darbojies politikā. Iesaistījies kustībā par Somijas neatkarību. 1917. un 1918. gadā bija neatkarīgās Somijas pirmais valsts galva. 1930. gadu sākumā bijis premjerministrs.

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds Pehr Evind Svinhufvud Pērs Ēvinds Svīnhūvuds starpkaru periodā Personīgā informācija Dzimis 1861. gada 15. decembrī Sēksmeki, Somijas lielhercogiste, Krievijas Impērija (tagad Somija) Miris 1944. gada 29. februārī (82 gadi) Lūmeki, Somija Pilsonība Somija Tautība zviedrs Nodarbošanās politiķis, jurists, tiesnesis Vecāki Pērs Gustavs Svīnhūvuds Olga fon Bekere Māsas 1 Dzīvesbiedre Ellena Timgrēna Bērni 6 Paraksts

Valsts amati Somijas 3. prezidents Amatā 1931. gada 1. marts — 1937. gada 1. marts

Somijas premjerministrs Amatā 1930. gada 4. jūlijs — 1931. gada 18. februāris

Senāta priekšsēdētājs Amatā 1917. gada 27. novembris — 1918. gada 27. maijs

Somijas parlamenta priekšsēdētājs Amatā 1917. gads — 1912. gads

Tituli Somijas Karalistes reģents Amatā 1918. gada 18. maijs — 1918. gada 12. decembris

Biogrāfija

Pirmais dzīves posms

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds dzimis 1861. gadā Sēksmeki jūras kapteiņa Pēra Gustava Svīnhūvuda (Pehr Gustaf Svinhufvud) ģimenē. 1863. gadā tēvs noslīka. Agro bērnību pavadīja pie vectēva Rapolas pilī. 1866. Pērs Ēvinds ar māti un māsu pārcēlās uz Helsinkiem.

1878. gadā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds iestājās Karaliskajā Aleksandra Helsinku universitātē. 1881. gadā viņš ieguva bakalaura grādu, bet 1882. gadā maģistra grādu vēsturē. 1886. gadā ieguva maģistra grādu tieslietās.

1889. gadā Svīnhūvuds apprecēja Ellenu Timgrēnu.

Jurista karjera un iesaistīšanās politikā

Pēc studijām Pērs Ēvinds Svīnhūvuds strādāja par advokātu, darbojās apriņķa tiesās, bija tiesneša palīgs Turku apelācijas tiesā. 1892. gadā viņu apstiprināja Senāta likumu izstrādes komitejā. Sešus gadus viņš darbojās komitejā; sākumā pārstrādāja nodokļu likumus.

Svīnhūvudam likumu izstrādes darbs šķita garlaicīgs, un 1902. gadā viņš pārgāja uz Turku apelācijas tiesu par tiesneša palīgu. Šajā laikā sākās iedzīvotāju protesti pret 1899. gadā Somijā uzsākto pārkrievošanas politiku. Tika iesniegtas sūdzības saistībā ar vardarbību pret demonstrācijām, un tiesa ierosināja lietu pret ģenerālgubernatoru Bobrikovu. Ģenerālgubernators pieprasīja, lai tā tiktu pārtraukta, un, kad tas nenotika, viņš izdeva dekrētu, atlaižot sešpadsmit tiesas amatpersonas, ieskaitot Svīnhūvudu.

Sākotnēji Svīnhūvuds bija mēreni noskaņots Somu partijas biedrs, bet pēc atstādināšanas viņš kļuva stingrs konstitucionālists, kurš politiskā izdevīguma dēļ nepieņēma kompromisus, bet cīnījās par taisnīgumu. Svīnhūvuds devās uz Helsinkiem, kur nodarbojās ar advokāta praksi un sāka aktīvāku politisko darbību. Iesaistījās slepenā biedrībā Kagal.

Pērs Svīnhūvuds bija viens no jaunas parlamentārās sistēmas izveidotājiem 1905. gadā. 1906. gadā viņu ievēlēja jaunajā parlamentā no Jauno somu partijas. Svīnhūvuds bija četru parlamenta sasaukumu deputāts (1907—1908, 1908—1914, 1917. gadā un 1930—1931).

1906. gadā Svīnhūvudu apstiprināja par tiesnesi Heinolā. 1907. gadā viņš ievēlēts par parlamenta priekšsēdētāju, lielākoties tāpēc, ka sociāldemokrātu vairākums viņu uzskatīja par "labāk zināmo nelegālās kustības oponentu". Cars atlaida parlamentu 1909. un 1910. gadā. Svīnhūvuds bija parlamenta priekšsēdētājs līdz 1912. gadam. No 1908. un 1914. gadam viņš arī bija tiesnesis Lapē.

Pirmā pasaules kara laikā Krievija aizstāja dažādas Somijas amatpersonas ar krieviem. Svīnhūvuds atteicās paklausīt Krievijas prokurora Konstantīna Kazanska, kuru viņš uzskatīja par nelikumīgu, pavēlēm, un tas noveda pie viņa atbrīvošanas no tiesneša amata. 1914. gada novembrī Svīnhūvuds tika izsūtīts uz Timskas ciemu (Tomskas guberņa Sibīrijā). Trimdā viņš saglabāja slepenus sakarus ar neatkarības kustību. Kad 1917. gadā ziņas par Februāra revolūciju sasniedza Svīnhūvudu, viņš devās uz pilsētas policijas iecirkni un skarbi paziņoja: "Persona, kura nosūtīja mani uz šejieni, ir arestēta. Tāpēc tagad es braukšu mājās." Helsinkos viņu sagaidīja kā nacionālo varoni.

Somijas neatkarības iegūšana un pilsoņu karš

1917. gada 27. novembrī Pērs Ēvinds Svīnhūvuds kļuva par Senāta priekšsēdētāju. Viņa vadībā Senāts 1917. gada 4. decembrī pieņēma Somijas neatkarības deklarāciju, kuru parlaments apstiprināja 6. decembrī. Svīnhūvuds personīgi devās uz Petrogradu un tikās ar Ļeņinu, kurš, nedaudz vilcinādamies, oficiāli atzina Somijas neatkarību. Svīnhūvuda Senāts piešķīra ģenerālim Mannerheimam pilnvaras veidot jaunu Somijas armiju, kas balstījās uz Balto gvardi (brīvprātīgo zemessardzi Suojeluskunta).

1918. gada 27. janvārī Sarkanajai gvardei Helsinkos sākot sacelšanos, sākās Somijas pilsoņu karš. Svīnhūvuds Helsinkos darbojās pagrīdē un sūtīja lūgumus Vācijai un Zviedrijai palīdzēt ar militāru spēku. Martā viņš caur Berlīni un Stokholmu ieradās Vāsā un turpināja vadīt Senātu. 18. maijā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds kļuva par Somijas reģentu un, kad 27. maijā nolika Senāta priekšsēdētāja pilnvaras, kļuva par valsts galvu. Rudenī viņš apžēloja aptuveni 36 000 ieslodzīto, kuri bija atbalstījuši "sarkanos".

Pēc tam, kad Vācija zaudēja karā un izgāzās mēģinājums Somiju pārveidot par Karalisti (par karali būtu kļuvis Vācijas princis Frīdrihs Karls fon Hesens), Svīnhūvuds pārtrauca publiskās aktivitātes, darbojās vienīgi labēji orientētajā zemessardzē Suojeluskunta.

Premjerministrs un prezidents

1925. gadā Svīnhūvuds bija valsts prezidenta kandidāts no konservatīvās Kokoomus partijas, bet netika ievēlēts.

Pēc tam, kad aktivizējās antikomunistiskā Lapua kustība, kas radīja draudus esošajai varai, prezidents Relanders 1930. gada 4. jūlijā Svīnhūvudu iecēla par premjerministru. 1931. gada 18. februārī viņu premjerministra amatā nomainīja Juho Sunila.

1931. gadā Pērs Ēvinds Svīnhūvuds tika ievēlēts par Somijas prezidentu. Viņš Drošības padomē iecēla Mannerheimu. Svīnhūvuds pretojās gan komunistu aģitācijai, gan Lapua kustības propagandai. Eduskuntā visi deputāti komunisti tika arestēti. 1932. gada februārī notika tā sauktais Mentsile dumpis, kad daļa Suojeluskunta zemessargu un Lapua kustības dalībnieki prasīja Ministru kabineta atkāpšanos. Pagrieziena punkts bija prezidenta runa radio, kurā viņš aicināja nemierniekus padoties un pavēlēja visiem zemessargiem atgriezties savās mājās. Šī runa apturēja dumpi, un nesākās asinsizliešana.

Svīnhūvuds nebija parlamentārisma atbalstītājs, vai izsakoties savādāk, viņš uzskatīja, ka prezidentam bija tiesības izvēlēties kabineta ministrus pēc pirmās apspriešanās ar parlamenta partijām. Par to liecina Toivo Kivimeki mazākuma valdība, kas noturējās 3 gadus un 10 mēnešus. Svīnhūvuds stingri atbalstīja to, uzskatot, ka tā var efektīvi cīnīties ar Lielo depresiju (tā to arī darīja, vispārīgi runājot). Viņš uzskatīja, ka Kivimeki ir spēcīga personība tāpat kā viņš pats.

No otras puses, kad labējo konservatīvo deputāts Edvīns Linkomiess 1934. gadā ierosināja Somijai atteikties no parlamentārisma par labu prezidenta vadītai valdībai, un noteikt, ka prezidentam būtu veto tiesības pār parlamenta pieņemtajiem likumiem, Svīnhūvuds neatbalstīja šīs idejas. Svīnhūvuds uzskatīja, ka, ja vien prezidents ir spēcīga personība, ar pašreizējām pilnvarām prezidentam ir pietiekami daudz varas valsts vadīšanai. Viņš arī uzskatīja, ka Somijai būtu labāk, ja sociāldemokrātus varētu paturēt ārpus ministru kabineta, jo tie varētu īstenot pārāk radikālas reformas, kas Somijas sabiedrību varētu ievest haosā vai marksismā. No otras puses, viņš bija pietiekami reālistisks (kā atzinās privātā sarunā ar Vācijas vēstnieku Somijā Vipertu fon Bliheru), ka, ja viņš tiktu atkārtoti ievēlēts, nespētu noturēt sociāldemokrātus opozīcijā.

Dzīves beigu posms

Lai arī Svīnhūvudu atbalstīja lielākā partija ar vairāk nekā 40 % deputātu parlamentā, 1937. gada prezidenta vēlēšanās sociāldemokrāti un zemnieku partija balsoja pret. Svīnhūvuds netika atkārtoti ievēlēts par prezidentu.

Ziemas kara laikā Svīnhūvuds nesekmīgi mēģināja tikties ar Ādolfu Hitleru un Benito Musolīni, bet audienci izdevās noorganizēt tikai ar pāvestu Piju XII. Turpinājuma kara laikā atbalstīja "Lielās Somijas" ideju, enerģiski turpinot karu.

Pērs Ēvinds Svīnhūvuds mira Lūmeki 1944. gadā, kad Somija meklēja iespēju noslēgt mieru ar Padomju Savienību.

Skatīt arī

• Svīnhūvuda senāts

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pērs Ēvinds Svīnhūvuds.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Svinhufvud, Pehr Evind (1861—1944) Biografiakeskus

Karaliskie tituli
Priekštecis: jauns tituls	Somijas Karalistes reģents 1918. gads	Pēctecis: Karls Gustavs Mannerheims
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: jauns amats	Somijas parlamenta priekšsēdētājs 1907—1912	Pēctecis: Oskari Tokoi
Priekštecis: Ēmils Nestors Setele	Senāta priekšsēdētājs 1917—1918	Pēctecis: Juho Kusti Pāsikivi
Priekštecis: Kiesti Kallio	Somijas premjerministrs 1930—1931	Pēctecis: Juho Sunila
Priekštecis: Lauri Kristians Relanders	Somijas prezidents 1931—1937	Pēctecis: Kiesti Kallio