Gunārs Astra

Šis raksts ir par disidentu. Par citām jēdziena Astra nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Gunārs Astra (dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā, miris 1988. gada 6. aprīlī Ļeņingradā) bija latviešu nacionālās pretestības kustības dalībnieks, PSRS okupācijas laika disidents un politieslodzītais.

Gunārs Astra Gunārs Astra 1988. gadā Personīgā informācija Dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīga, Latvija Miris 1988. gada 6. aprīlī (56 gadi) Ļeņingrada, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) Tautība latvietis Nodarbošanās radiotehniķis, pretestības kustības dalībnieks, disidents Vecāki Elza Astra un Larions Astra Brāļi Harijs Astra, Leons Astra Dzīvesbiedre Herta Līvija Astra Bērni Kristaps Astra

Dzīvesgājums

Dzimis 1931. gada 22. oktobrī Rīgā. No 1940. līdz 1947. gadam mācījās Rīgas pilsētas 48. pamatskolā. 1952. gadā G. Astra pabeidza mācības Rīgas Elektromehāniskajā tehnikumā un strādāja par VEF inženieri tehnologu, 1956. gadā viņu iecēla par radio ražošanas ceha meistaru, 1957. gadā paaugstināja par šī ceha nodaļas vadītāju un ceha priekšnieka vietnieku. 1958. gadā G. Astra iestājās Rīgas pedagoģiskajā institūtā un no 1959. gada marta līdz oktobrim strādāja A. Popova vārdā nosauktajā Rīgas radio rūpnīcā par inženieri-konstruktoru, bet 1959. gada novembrī sāka strādāt Latvijas Valsts universitātes Skaņas un gaismas uzskates laboratorijā. Paralēli darbam laboratorijā G. Astra LVU neklātienē studēja angļu valodu.

1961. gada februārī Gunāru Astru arestēja un apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo 1958. gadā G. Astra bija iepazinies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem un sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti. Lietu izmeklēja Voldemārs Fridrihs Gothards, bet lietu iztiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls, kas viņam piesprieda 15 gadus ilgu ieslodzījumu ar mantas konfiskāciju. Sodu Astra izcieta dažādās Mordvijas APSR un Permas apgabala "labošanas darbu nometnēs", kur kopā ar viņu bija iesodzīti arī politieslodzītie Vitolds Baikovs, Viktors Kalniņš, Gunārs Rode, Juris Ziemelis, Marts Nikluss, Balis Gajausks u.c.

1976. gadā Astram atļāva atgriezties Latvijā un strādāt rūpnīcā "Straume" par elektromontieri. Tajā pat gadā viņš apprecējās ar Hertu Līviju Vagali un Lucavsalā izveidoja savu piemājas saimniecību, kurā audzēja puķes. Pakāpeniski puķu audzēšana un tirdzniecība kļuva par G. Astras galveno "maizes darbu". Tajā pat laikā G. Astra neatteicās no saviem uzskatiem, turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem, kā arī citiem cilvēkiem, kas centās uzturēt latviešu nacionālo pašapziņu vai kaut kādā veidā darbojās pret PSRS okupācijas režīmu. 1978. gada janvārī G. Astra no darba rūpnīcā "Straume" aizgāja un pēc tam nepilnus divus gadus strādāja Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīcas Tehniskās kontroles nodaļā. 1979. gadā viņš latviskoja vairāk kā 45 baltiešu disidentu parakstīto Baltijas hartu. 1979. gada beigās G. Astra aizgāja no darba rūpnīcā un no 1980. gada februāra sāka strādāt Rīgas ceļu pārvaldē.

1983. gadā Gunāru Astru arestēja un gada beigās tiesāja par "pretpadomju" literatūras (Džordža Orvela "1984", Anšlava Eglīša "Laimīgie" un "Piecas dienas", Ulda Ģērmaņa "Latviešu tautas piedzīvojumi", Agņa Baloža "Baltijas republikas Lielā tēvijas kara priekšvakarā" u.c.) glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Tiesa G. Astram piesprieda septiņu gadu ieslodzījumu sevišķa režīma kolonijā, piecus gadus nometinājumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu. 1983. gada 15. decembrī tiesā viņš teica savu "Pēdējo vārdu", nobeidzot to šādi: "Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku."

1987. gadā arvien plašāk izvērsās kampaņa par Gunāra Astras atbrīvošanu un pakāpeniski tā ieguva starptautisku raksturu. 1988. gada janvārī PSRS varas institūcijas Gunāru Astru amnestēja un 1. februārī viņš tika atbrīvots no apcietinājuma. Tā paša gada marta sākumā, pa ceļam uz Krieviju, izkāpjot no vilciena Ļeņingradā, G. Astram pēkšņi kļuva slikti. Sākumā ārsti teica, ka viņam ir gripa un G. Astra tika ievietots Ļeņingradas Infekciju slimnīcā. 9. martā ārsti paziņoja, ka viņam ir sākusies sepse — organisma vispārēja smaga saindēšanās, bet 19. martā G. Astru pārvietoja uz Ļeņingradas kara hospitāli. Tajā ārsti 23. martā paziņoja, ka G.Astram ir sirds vārstuļa ieksaisums un nepieciešama operācija. Operācija notika 25. martā, taču Gunāra Astras stāvoklis neuzlabojās un 6. aprīlī viņš šajā Ļeņingradas kara hospitālī mira. Pēc nāves G. Astras iekšējie orgāni tika izņemti, neatkarīga pēcnāves ārstu ekspertīze netika pieļauta, tādēļ radās aizdomas, ka Gunāru Astru ir noindējuši Valsts drošības komitejas darbinieki.

19. aprīlī Gunāru Astru apglabāja Rīgā, II Meža kapos.

Represijas pret Gunāru Astru

Gunārs Astra tika tiesāts divas reizes: 1961. un 1983. gadā. PSRS ieslodzījuma vietās viņš kopumā pavadījis 19 gadus, 4 mēnešus un 16 dienas. Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma 1976. gada februārī līdz otrreizējam arestam 1983. gada septembrī G. Astru regulāri uzraudzīja Valsts drošības komiteja.

Gunāra Astras tiesāšana 1961. gadā

1961. gada 21. februārī Latvijas PSR Valsts drošības komiteja saņēma G. Astras darba kolēģa Aleksandra Baltkāja ziņojumu par to, ka Gunārs Astra klausās radio "Amerikas Balss", stāsta dzirdēto citiem darba kolēģiem, ironiski komentē Ņikitas Hruščova runas, darbā demonstrējis kara laikā uzņemtās vācu kinohronikas utt. Nākamajā dienā G. Astra tika izsaukts uz VDK un tur uzrakstīja paskaidrojumu par to, ka 1958.—1959. gadā viņš ticies ar ASV diplomātiem, ticies un sarakstījies ar ASV dzīvojošo latvieti Gaidu Priedīti u.c. VDK interesējošiem jautājumiem. 22. februāra vakarā sākās kratīšana G. Astras dzīvoklī, kas turpinājās visu nakti. Pēc kratīšanas 23. februāra rītā G. Astra tika arestēts. 25. februārī VDK sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs majors Andrejevs pieņēma lēmumu par krimināllietas ierosināšanu.

Sākumā G. Astra tika apsūdzēts "pretpadomju aģitācijā un propagandā" kā arī "pornogrāfisku fotoattēlu izgatavošana", taču vēlāk, 1961. gada 20. jūlijā, šī apsūdzība tika papildināta un G. Astram sāka inkriminēt arī "Dzimtenes nodevību un spiegošanu". Tā kā krimināllietas materiālos nav neviena pierādījuma, kas apstiprinātu "pornogrāfisku fotoattēlu izgatavošanu", ir pamats uzskatīt, ka šis punkts tika iekļauts apsūdzībā tādēļ, lai piešķirtu apsūdzībai mazāk politisku izskatu.

Gunāra Astras lietu no 1961. gada 20. līdz 26. oktobrim izskatīja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas viņu atzina par vainīgu visās apsūdzībās un piesprieda G. Astram 15 gadus ieslodzījumu pastiprināta režīma labošanas darbu kolonijā, ar viņam personīgi piederošās mantas konfiskāciju.

Piespriesto sodu G. Astra sākotnēji izcieta dažādās Mordvijas APSR "labošanas darbu nometnēs". 1972. gadā politieslodzītos (t.sk. G. Astru) pārveda uz Permas apgabala nometnēm, kurās ieslodzījuma apstākļi bija sevišķi smagi.

1976. gada 23. februārī pēc piespriestā soda pilna termiņa beigām G. Astra no ieslodzījuma tika atbrīvots un atgriezās Latvijā.

Gunāra Astras tiesāšana 1983. gadā

1983. gada sākumā Latvijas PSR Valsts drošības komiteja uzsāka masveidīgu PSRS okupācijas varai nepakļāvīgo vai citādi domājošo cilvēku vajāšanas kampaņu. 5. janvārī tika ierosināta krimināllieta par "pretpadomju aģitācijas faktu" un 6.—7. janvārī tika veiktas kratīšanas daudzu cilvēku dzīvokļos, kā arī veikti pirmie aresti (Ģederts Melngailis, Lidija Lasmane-Doroņina un Jānis Vēveris). 6.—7. janvārī kratīšana divu dienu garumā tika veikta arī G. Astras dzīvoklī.

1983. gada pirmajā pusē G. Astra vairākkārt tika izsaukts uz VDK pratināšanām, taču sākumā viņu nearestēja. Pratināšanās Gunārs Astra kategoriski atteicās atbildēt uz jautājumiem par citiem cilvēkiem un 15. septembrī viņš tika arestēts. Jau aresta dienā G. Astra paziņoja, ka atsakās dot liecības, piedalīties jebkādās izmeklēšanas darbībās un šo pozīciju viņš konsekventi ievēroja visas izmeklēšanas gaitā.

Gunāra Astras lietu no 1983. gada 1. līdz 19. decembrim izskatīja Latvijas PSR Augstākā tiesa, kas viņu atzina par vainīgu "pretpadomju aģitācijā un propagandā", piesprieda G. Astram 7 gadus ieslodzījumu sevišķa režīma labošanas darbu kolonijā, 5 gadus izsūtījumā, kā arī atzina par sevišķi bīstamu recidīvistu. Piespriesto sodu G. Astra izcieta Permas apgabala "labošanas darbu nometnēs".

1987. gada decembrī PSRS Augstākā tiesa atzina, ka vairākas apsūdzības G. Astras lietā nav pietiekami pierādītas, tādēļ nolēma samazināt G. Astram piespriesto ieslodzījuma termiņu no 7 gadiem uz 5 gadiem, bet izsūtījumu atcelt. Savukārt 1988. gada janvārī G. Astra tika amnestēts un 1. februārī atbrīvots no ieslodzījuma.

Gunāra Astras reabilitācija

Gunārs Astra tika reabilitēts tikai pēc PSRS sabrukuma. 1992. gada decembra beigās Latvijas Republikas Augstākā tiesa atzina G. Astru par reabilitējamu 1983. gada lietā. Savukārt 1993. gada janvārī Latvijas Republikas Augstākā tiesa nolēma atcelt Baltijas kara apgabala Kara tribunāla 1961. gada spriedumu par Gunāra Astras notiesāšanu nozieguma sastāva neesamības dēļ un atzīt Gunāru Astru par reabilitējamu.

Gunāra Astras piemiņa

Piemiņas plāksne Gunāram Astram pie Rīgas apgabaltiesas ēkas Brīvības bulvārī 34.

1991. gadā 22. oktobrī Meža kapos tika atklāts Gunāram Astram veltīts piemineklis, kuru veidojis mākslinieks Raimonds Muzikants un arhitekts P. Štokmanis.

1993. gadā, Latvijas valsts 75. gadadienā, Rīgā pie Rīgas apgabaltiesas nama Brīvības ielā 34 uzstādīta Gunāram Astram veltīta piemiņas plāksne.

1996. gadā brīvības cīnītāja vārdā Rīgā tika nosaukta iela.

1998. gadā izdots Māra Ruka vēsturiskais romāns par ievērojamo latviešu tautas un cilvēktiesību cīnītāju "Gunārs Astra" (1999. Ģen. K. Goppera fonda balva).

2013. gadā atklāta virtuālā izstāde "Tiesas procesi pret Gunāru Astru".

2021. gadā nosaukta iela Ogrē.

2022. gada 20. janvārī atklāja tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidoto pieminekli Rīgā, Baumaņa skvērā.

2023. gada oktobrī iznāca režisores Lienes Laviņas dokumentālā filma "Astra".

Citāti

"Jāņtārpiņi dod nojēgu, ka tumsā ir gaisma. Ja ir tumsa un nav nekādas gaismas, tad arī nav nojēgas par to. Tāpat ir ar disidentiem. Disidenti ir tāpēc, lai radītu nojēgu, ka nav vis tā, kā mums saka, nav vienīgais tā sauktais padomju tautas viedoklis."

"Labi ir pat, ja bērni aiziet pie Čakstes kapa, jo svētīgs ir katrs piliens, kas saēd režģi."

"Nu pasakiet, kas tā jums ir par valsti, kur pat citronus un apelsīnus nevar dabūt!" (1976. gadā VDK telpās, tiekoties ar brāli pēc 15 gadiem ieslodzījumā, jautājums VDK darbiniekam)

"Man sāp un es jūtos pazemots, kad man jākonstatē, ka manai dzimtajai valodai jāieraujas rezervātos — Brīvdabas muzejā, uz dažu teātru skatuvēm, masu informācijas darbībā."

"Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku. Pateicos savai sievai un meitai, saviem tuviniekiem, draugiem un labvēļiem par uzticību un atbalstu; savam aizstāvim advokātam Beljānim par labiem nodomiem; pateicos valsts apsūdzības uzturētājam, kas parādīja man godu, sacīdams, ka Andrejs Saharovs ir mans domubiedrs, un spoži pierādīja savu nevarību. Paldies par uzmanību."

Literatūra

• Biruta Eglīte. Kas jūs bijāt, Gunār Astra? Rīga, 1998.
• Māris Ruks. Gunārs Astra. Rīga, 1998.

Ārējās saites

• Virtuālā izstāde "Tiesas procesi pret Gunāru Astru" Arhivēts 2013. gada 17. maijā, Wayback Machine vietnē.
• Gunārs Astra. 20. gadsimta latvietis
• Gunāra Astras Brīvības Fonds
• Gunāra Astras pēdējais vārds
• Izvilkums no apsūdzības raksta krimināllietā nr.26 par Gunāra Astras pretpadomju darbību