Pārraides sistēma

Telekomunikācijās pārraides sistēma jeb transmisijas sistēma (angļu: transmission system) ir sistēma, kas pārraida signālu no vienas vietas uz otru. Signāls var būt elektrisks, optisks vai radio signāls. Pārraides sistēmas mērķis ir precīzi un efektīvi pārsūtīt datus no punkta A uz punktu B no attāluma, izmantojot dažādas tehnoloģijas, piemēram, vara kabeļus un optiskās šķiedras kabeļus, satelītu saites un bezvadu sakaru tehnoloģijas.

Starptautiskā telekomunikāciju savienība (ITU) un Eiropas Telekomunikāciju standartu institūts (ETSI) definē pārraides sistēmu kā saskarni un vidi, caur kuru fiziskā slāņa sastāvdaļas pārsūta bitus. Tas ietver visus komponentus un tehnoloģijas, kas saistītas ar digitālo datu pārsūtīšanu no vienas vietas uz citu, tostarp modemus, kabeļus un citas tīkla iekārtas.^[1]^[2]

ITU un ETSI pārvades sistēmas definīcija ir šāda:

The interface and transmission medium through which peer physical layer entities transfer bits.^[1]^[2]

Dažās pārraides sistēmās ir fotoelektronu daudzkāršotāji, kas pastiprina signālu pirms atkārtotas pārraidīšanas, vai reģeneratori, kas mēģina rekonstruēt un pārveidot kodēto ziņojumu pirms atkārtotas pārraidīšanas.

Viena no visplašāk izmantotajām pārraides sistēmu tehnoloģijām internetā un publiskajā komutācijas telefonu tīklā (PSTN) ir sinhronais optiskais tīkls (SONET).

Arī pārraides sistēma ir vide, caur kuru dati tiek pārsūtīti no viena punkta uz otru. Parasti cilvēki izmanto ikdienā lietoto pārraides sistēmu piemēri: internets, mobilie tīkli, bezvadu kabeļi utt.

Digitālā pārraides sistēma

ITU definē digitālo pārraides sistēmu (angļu: digital transmission system) kā sistēmu, kas informācijas pārsūtīšanai izmanto digitālus (ciparu) signālus. Digitālajā pārraides sistēmā datus vispirms pārvērš ciparu formātā un pēc tam pārraida pa sakaru kanālu. Digitālais formāts nodrošina vairākas priekšrocības salīdzinājumā ar analogajām pārraides sistēmām, tostarp uzlabotu signāla kvalitāti, samazinātu troksni un traucējumus un palielinātu datu precizitāti.

ITU definē digitālo pārraides sistēmu (DTS) šādi:

A specific means of providing a digital section.^[3]^[4]

ITU nosaka globālus standartus digitālajām pārraides sistēmām, tostarp izmantotās kodēšanas un dekodēšanas metodes, datu lielumus un pārraides ātrumu, kā arī izmantoto sakaru kanālu veidus. Šie standarti nodrošina, ka digitālās pārraides sistēmas ir savstarpēji savietojamas un sadarbspējīgas neatkarīgi no pārsūtāmo datu veida vai sūtītāja un saņēmēja ģeogrāfiskās atrašanās vietas.

DTS pamata sastāvdaļas

Point-to-point saites (divpunktu savienojums) ir sakaru sistēmas starp diviem galapunktiem, parasti sūtītāju (raidītāju) un uztvērēju.^[5]
- Sistēmas veiktspējas analīze ietver:
  - Saites jaudas budžets (link power budget) ir jaudas zuduma modelis no punkta uz punktu saitei.
  - Pieaugšanas laika budžets (rise time budget) ir analīzes metode, ko izmanto, lai izmērītu saitē esošās dispersijas apjomu.
Līnijas kodēšana ir process, kurā dati tiek pārveidoti ciparu signālos pārraidīšanai, izmantojot divpunktu savienojumu Var ietvert bināro datu avotu, multiplekseru un līnijas kodētāju.^[6]
- Neatgriešanās pie nulles (NRZ) (angļu: Non-return-to-zero)
- Atgriešanās nulles stāvoklī (RZ) (angļu: Return-to-zero)
- Fāzu kodēts jeb Mančestras kods (PE) (angļu: Phase encoded; Manchester code)
- Blokkods (angļu: Block code)
Kļūdu labošanas metodes tiek izmantotas, lai atklātu un labotu pārraides laikā radušās kļūdas.^[5]
- Automātisks atkārtošanas pieprasījums (ARQ) (angļu: Automatic repeat request)
- Turpvērstā kļūdu labošana (FEC) (angļu: Forward error correction)

Trokšņu ietekmi uz sistēmas veiktspēju var samazināt, izmantojot signāla formēšanas metodes, piemēram, signāla pastiprināšanu un filtrēšanu.^[5]

Šīs metodes tiek izmantotas, lai uzlabotu signāla un trokšņa attiecību (SNR), kas palīdz saglabāt signāla integritāti pārraides laikā.

Skatīt arī

Sakaru satelīts

Atsauces

↑ ^1,0 ^1,1 «Access and Terminals (AT); Second Generation Transmission Systems for Interactive Cable Television Services - IP Cable Modems; Part 2: Radio frequency interface specification». European Telecommunications Standards Institute. 2003. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":0" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu
↑ ^2,0 ^2,1 «ITU-T J-series Recommendations – Supplement 4». International Telecommunication Union. 1999. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":1" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu
↑ «CCITT Rec. G.960 - Digital section for ISDN basic rate access». 1988.
↑ «ITU-T Recommendation database». ITU (angļu). Skatīts: 2023-02-02.
↑ ^5,0 ^5,1 ^5,2 Peter R. Hobson. «Digital Transmission System». Brunel University London, 2008. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":2" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu
↑ Prof. Murat Torlak. «EE4367 Telecom. Switching & Transmission - Digital Transmission (Line Coding)», 2008.

[:0-1] 1,0 ^1,1 «Access and Terminals (AT); Second Generation Transmission Systems for Interactive Cable Television Services - IP Cable Modems; Part 2: Radio frequency interface specification». European Telecommunications Standards Institute. 2003. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":0" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu

[:1-2] 2,0 ^2,1 «ITU-T J-series Recommendations – Supplement 4». International Telecommunication Union. 1999. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":1" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu

[3] «CCITT Rec. G.960 - Digital section for ISDN basic rate access». 1988.

[4] «ITU-T Recommendation database». ITU (angļu). Skatīts: 2023-02-02.

[:2-5] 5,0 ^5,1 ^5,2 Peter R. Hobson. «Digital Transmission System». Brunel University London, 2008. Kļūda atsaucē: nederīga <ref> iezīme; nosaukums ":2" definēts vairākas reizes ar dažādu saturu

[6] Prof. Murat Torlak. «EE4367 Telecom. Switching & Transmission - Digital Transmission (Line Coding)», 2008.

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]