Oto III Otons
Oto III (vācu: Otto III., itāļu: Ottone III; dzimis 980. gadā, miris 1002. gada 24. janvārī), Otonu dinastijas Svētās Romas impērijas imperators no 996. gada līdz savai nāvei. Jau trīs gadu vecumā ievēlēts par Vācijas karali pēc tēva Oto II negaidītās nāves 983. gadā. Līdz Oto III pilngadībai par reģentiem kalpo viņa tuvākie radinieki - tēvocis Heinrihs II Ķildīgais, Maincas arhibīskaps Villigis, Oto III māte Teofanu un Oto III vecāmāte Burgundijas Adelaīda, kuru starpā pirmajos gados notiek cīņa par varu.
| Oto III Otto III. Ottone III | |
|---|---|
 Oto III | |
| Vācijas karalis | |
|
Amatā 983. gada 25. decembrī — 1002. gada 24. janvārī (kronēts 983. gada 25. decembrī, Āhenē) | |
| Priekštecis | Oto II |
| Pēctecis | Heinrihs II |
| Itālijas karalis | |
|
Amatā 996. gada februārī — 1002. gada 24. janvārī (kronēts 996. gada martā, Milānā) | |
| Priekštecis | Oto II |
| Pēctecis | Ivrejas Ardvins |
| Svētās Romas impērijas imperators | |
|
Amatā 996. gada 21. maijā — 1002. gada 24. janvārī (kronēts 996. gada 21. maijā, Romā) | |
| Priekštecis | Oto II |
| Pēctecis | Heinrihs II |
|
| |
| Dzimšanas dati |
980. gadā Kesele (tagad Gohas pilsētas daļa, Ziemeļreina-Vestfālene,  Vācija) |
| Miršanas dati |
1002. gada 24. janvārī Čivita Kastellana (tagad Lacio,  Itālija) |
| Apglabāts | Āhenes katedrāle, Āhene |
| Dinastija | Otonu dinastija |
| Tēvs | Oto II |
| Māte | Teofanu |
| Reliģija | katolisms |
994. gadā Oto III sāka valdīt patstāvīgi un pievērsās impērijas varas nostiprināšanai Itālijas karalistē. Ar Oto III atbalstu par pāvestu Romā tika iecelts viņa radinieks, 24 gadus vecais Gregorijs V, bet jaunais pāvests savukārt kronēja Oto III par Svētās Romas imperatoru. Gadu vēlāk, kad imperators pameta Romu, vietējais augstmanis Joans Krescencijs padzina Gregoriju V un par pāvestu iecēla antipāvestu Jāni XVI. Otto III atgriezās Romā, antipāvests tika nogalināts, bet pāvesta tronī atjaunots Gregorijs V. 999. gadā Gregorijs mira un pāvesta tronī ar imperatora atbalstu nokļuva Silvestrs II.
Oto II dzīves pēdējā gadā sacelšanās rezultātā impērija bija zaudējusi kontroli pār Baltijas piekrastes slāvu zemēm. Oto III centās nostiprināt austrumu robežas, 1000. gada 11. martā kopā ar Boļeslavu I Drosmīgo piedaloties Gņezno kongresā, kur tika izveidota arhibīskapija, tā nostiprinot kristietību Polijā, kā arī 1000. gadā ar imperatora akceptu tiek kronēts pirmais Ungārijas Karalistes karalis Ištvāns I.
Otto III izveidoja Romu par impērijas administratīvo galvaspilsētu un centās radīt galma ārējo spožumu, ņemot par piemēru Bizantijas galma tradīcijas, kā arī atjaunojot virkni senās Romas titulu.
1001. gadā romieši atkal sacēlās, padzenot imperatoru un pāvestu no pilsētas. Oto III pēkšņi mira 1002. gadā Itālijā, nepaguvis atgūt Romu un apprecēties ar Bizantijas princesi Zoju, kura šī nolūka dēļ bija ieradusies Apūlijā. Oto līķis tika pārvests atpakaļ uz Vāciju un apglabāts Āhenē blakus Kārlim Lielajam.
Oto III nāve pārtrauca tiešo Otonu ģimenes valdnieku troņa mantošanu, jo jaunais imperators vēl nebija precējies un radījis bērnus. Kad Oto līķis bija sasniedzis Bavārijas hercogisti, viņa radinieks, Heinrihs II lūdza impērijas augstmaņiem ievēlēt par jauno karali, taču nesaņem atbalstu. Par spīti tam, 1002. gada 9. jūlijā viņš liek sevi kronēt par Romiešu karali.
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Oto III Otons.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)