Naraganseti

Naraganseti ir Ziemeļamerikas indiāņu cilts, kuras valoda piederēja algonkinu valodu saimei. Līdz eiropiešu kolonizācijai naragansetu apdzīvotās zemes pamatā iekļāva teritorijas gar Naragansetu līci mūsdienu Rodailendā.

Naraganseti

Naragansetu sačems Kanončets.
Visi iedzīvotāji
2400
Reģioni ar visvairāk iedzīvotājiem
ASV, Rodailenda
Valodas
angļu, sākotnēji naragansetu
Reliģijas
tradicionālā cilts reliģija, kristietība
Radnieciskas etniskas grupas
nipmuki, niantiki, pokanoketi un citas ninnmisinuoku grupas

Naraganseti un to kaimiņi ap 1600. gadu.

Kolonizācijas sākumposmā 17. gadsimta sākumā naraganseti bija viena no ietekmīgākajām ninnimisinuoku grupām un visai augsti centralizēta Jaunanglijas dienvidu reģiona konfederācija, kuras priekšgalā atradās augstākais sačems. Gadsimtu gaitā ar afroamerikāņiem ļoti spēcīgi sajauktā naragansetu kopiena 1983. gadā tika federāli atzīta kā Rodailendas naragansetu indiāņu cilts.

Nosaukums un valoda

Naragansetu nosaukums burtiski nozīmē "Mazas vietas tauta". Izzudusī naragansetu valoda — "dialekts Y", piederēja pie austrumu algonkinu valodām. Viena no Jaunanglijas dienvidu reģiona valodu atšķirībām izpaužas attiecībā uz protoalgonkinu valodas skaņu "l", kuru naragansetu valodā aizvieto skaņa "y". Naragansetu valoda bija tuvi radniecīga masačūsetsu "dialektam N", nipmuku "dialektam L" un rietumu Konektikutas un centrālās Longailendas valodām, kurās izmantoja skaņu "r". Dažkārt šīs valodas uzskata par dialektu kontinuumu jeb turpinājumu, kurā dažādi ninnimisinuoku dialekti veidoja teritoriāli relatīvi vienotu valodas sistēmu.

Pirmo reizi kā Nahicans naragansetus savā kartē 1614. gadā atzīmēja holandiešu jūrasbraucējs un pētnieks Adriens Bloks. Angļu laikabiedri izmantoja dažādas šī nosaukuma variācijas. Viens no Plimutas kolonijas gubernatoriem Edvards Vislovs tos dēvēja par Nanohigganset, Jaunanglijas kolonizācijas "apoloģēts" Viljams Vuds — Narragansett, bet teologs un naragansetu valodas pratējs Rodžers Viljams kopienu dokumentēja kā Nanhigganeuck.

Konfederācijai pakļautās kopienas

Ar naragansetiem bija cieši saistīti austrumu niantiki, Bloka salas indiāņi un koveseti. Bloka sala atrodas 21 km no kontinentālās Rodailendas, un tās sākotnējais nosaukums bija "Manise" — "Mazā Manitu sala". Iespējams, ar to tika norādīts uz vietējo sačemu kā padoto visas konfederācijas augstākajam sačemam. Koveseti bija viena nipmuku kopienām. Nipmuki sākotnēji bija kopīgs ģeogrāfisks apzīmējums pirmiedzīvotāju grupām, kas apdzīvoja dīķiem un ezeriem bagātu kalnainu Masačūsetsas centrālo daļu. Šo kopienu pārstāvji apvienojās brīvās savienībās vai radniecīgos ciematos, dažkārt kļūstot par ietekmīgāku savienību daļu.

Kopskaits

Ap 1610. gadu bija no 10 000 līdz 20 000 naragansetu. Pateicoties zināmai izolācijai, gan piekrastes, gan kontinentālajām naragansetu grupām pagāja secen pirmie šausmīgie eiropiešu ievazāto epidēmiju viļņi, kuri starp 1614. un 1620. gadu pārvēlās caur Jaunangliju un piekrastes Kanādu. Tomēr 1633. gadā no baku epidēmijas nomira liela daļa cilts pārstāvju, un līdz 1674. gadu naragansetu skaits bija noslīdējis līdz 5000.

Piektā daļa naragansetu gāja bojā Lielajā Purva kaujā 1675. g. 16. decembrī. Pēc Metakometa sacelšanās bija atlicis vairs tikai mazāk kā 500 naragansetu. Viņiem tika ļauts apmesties pie austrumu niantikiem nelielā rezervātā blakus Čārlzstaunai Rodailendā, bet šī abu tuvi radniecīgo cilšu grupa turpmāk tika dēvēta par naragansetiem. Lai arī aizvien vairāk sajaukta un laika gaitā rasiskā ziņā būtībā kļuvusi par afroamerikāņiem, kopiena ir spējusi saglabāt savu rezervātu un iekšējo organizētību. 20. gadsimta beigās bija vairāk nekā 2400 naragansetu cilts pārstāvju, kuru lielākā daļa joprojām dzīvo Rodailendā.

Kultūra

Naragansetu pamatnodarbošanās bija zemkopība. Viņi audzēja tā saucamās "trīs māsas" — kukurūzu, pupas un ķirbjus. Naragansetu ciematos ikdienas darbus pavadīja pastāvīgi miezera un piestalas klauvējieni, kurus dēvēja par tachunk un weskhunck. Smagajās koka vai akmens piestās smalcināja izkaltētu kukurūzu, to pārvēršot smalkos miltos nokake. Tas bija ļoti plaši izmantojams produkts un pamats plāceņu un citu ceptu maizes produktu pagatavošanai, kuri tik apbrīnojami atgādināja Mezoamerikas tamali un tortilju. Viens no īpašiem naragansetu ceremoniāliem svētku ēdieniem bija vārīti kastaņi un pudiņš no sasmalcinātas kukurūzas, kuru bagātīgi sajauca ar mellenēm.

Līdzīgi citām piekrastes kaimiņu ciltīm, naraganseti prasmīgi gatavoja kanoe un racionu papildināja, zvejojot un ievācot jūras veltes, kā arī medījot. Cilts bija labi organizēta. Augstākais sačems parasti uzturējās lielākajā ciematā.

Naraganseti dzīvoja vigvamos, kurus Jaunanglijas dienvidu kopienas dēvēja par vetu. Mājokļa interjeru veidoja piekarināti, sieviešu darināti paklājiņi. Dažāda izmēra grozi bija salikti uz grīdas vai karājās uz kārtīm kopīgi ar austām kaņepju somām. No bērza tāss gatavotos traukos glabāja pārtiku, apģērbu un pat ūdeni. Vetu tāpat piepildīja rūpīgi izgrebti trauki un karotes, bultas, loki, šķēpi un harpūnas, kapļi, prasmīgi austas virves un tīkli, māla podi, akmens īleni, zvērādas, lamatas.

Ļoti nozīmīgu vietu naragansetu sabiedrībā ieņēma vampums. Rodžers Viljams to nosauca par Jaunanglijas dienvidu daļas pamatiedzīvotāju naudu: "Viņu balto [naudu] tie dēvēja pat Wompam (kas nozīmē balts), bet melno [naudu] Suckauhock (Sacki nozīmē melns)." Vampuma izgatavošana bija ļoti darbietilpīgs un lēns process, un gatavais izstrādājums tika augsti vērtēts. Viens no Plimutas kolonijas dibinātājiem Viljamss Bredfords grāmatā History of Plimouth Plantation rakstīja: "...visiem šīs Masačūsetsas daļas indiāņiem nebija neviena [vampuma rotaslieta] vai to bija ļoti maz, taču sačemi un daži citi pārstāvji nēsāja nedaudz šo rotājumu. Tos izgatavoja un turēja tikai naraganseti un pekoti, pateicoties kam tie kļuva bagāti un ietekmīgi." Kaut arī vampums aizvien plašāku izplatību ieguva 17. gadsimtā līdz ar eiropiešu metāla urbīšu parādīšanos, tā nozīme gan vietējās kopienās, gan tirdznieciskajos sakaros sāka pieaugt ap 1000. g. m.ē.

Vēsture

Pirmais zināmais kontakts ar eiropiešiem notika 1524. gadā, kad savā ceļojumā gar Atlantijas piekrasti jūrasbraucējs Džovanni de Veracano pavadīja starp naragansetiem piecpadsmit dienas. Savā vēstulē Francijas karalim Fransuā I itāliešu izcelsmes ceļotājs aprakstīja gan Naragansetu līci, gan tās krastos sastaptos iezemiešus. Sekojot tradīcijām, naraganseti svešiniekus sagaidīja viesmīlīgi. Viņi tos pavadīja līdz saviem mājokļiem un sarīkoja kopīgus svētkus un dzīres. Saskaņā ar 17. gadsimta sākumā angļu pierakstītajām mutvārdu liecībām, šo ekspedīciju sagaidīja naragansetu augstākais sačems, un vēlākā konfederācijas sačema Kanonikus vectēvs Tašatiks jeb Tashtasick.

Veracano rakstīja, ka naraganseti ir "vispiedienīgāk apģērbti salīdzinājumā ar visiem citiem, kas līdz šim ceļojumā satikti". Viņu spēcīgi ietekmēja to ārējais izskats. Saskaņā ar jūrasbraucēja piezīmēm, vīrieši "ir garāki par mums; bronzas krāsā, kas vieniem ir gaišāka, bet citiem tumšāka. Viņu sejas ir gludas un ļoti bagātīgi izkrāsotas, mati gari un melni; acis melnas un vērīgas, bet uzvedība patīkama un mierīga".

Jūrasbraucēju tāpat savaldzināja sieviešu āriene un uzvedība. Viņš rakstīja, ka "viņu sievietes ir ļoti graciozas un glītas, skaistām manierēm un patīkamu ārieni... viņas staigā kailas, izņemot briežādas gurnautu kā vīriešiem, dažām rokas bagātīgi apjoztas ar lūšādām; galvu rotā dažādi pītas bizes, kas, brīvi krītot gar abiem pleciem, nosedz krūtis".