Niantiki

Niantiki (pašnosaukums Nehântick jeb Nehantucket) ir Ziemeļamerikas indiāņu cilts, kas 17. gadsimta sākumā apdzīvoja zemes uz austrumiem no Konektikutas upes grīvas mūsdienu Konektikutas štata dienvidu daļā ASV. Pekotu invāzijas rezultātā 16. gadsimtā niantiku cilts tika sadalīta austrumu un rietumu atzaros. Rietumu atzars kļuva par pekotu subjektu, kamēr austrumu atzars izveidoja ciešu aliansi ar naragansetu cilti.

Cilts nosaukums "Nehântick" tiek tulkots kā "garā kakla ūdens". Par "garo kaklu" acīmredzot dēvēja Black Point pussalu, kas atrodas Niantikas ciematā.

Kopskaits

Niantiku skaits pirms eiropiešu invāzijas nav zināms, bet tas varēja sasniegt aptuveni 4000. Epidēmiju rezultātā 1620. gadā bija palicis ap 1500 niantiku. Pekotu karā 1637.g. rietumu niantiki kā pekotu sabiedrotie tika gandrīz iznīcināti. Ap 100 izdzīvojušo nonāca moheganu uzraudzībā un laika gaitā zaudēja savu identitāti. Austrumu atzars pastāvēja kā atsevišķa cilts līdz Karaḷa Filipa karam 1675./76. gadā. 1680.g. austrumu niantiki sekoja naragansetiem uz netālo Čārlstounas rezervātu. Drїz abas ciltis sakusa, turpinot sevi dēvēt par naragansetiem. Mūsdienās ir ap 2400 šās cilts pārstāvju. Tā ir federālās valdības atzīta un gadsimtu gaitā spējusi saglabāt savu rezervātu.

1998.g. apmēram 35 Konektikutas štata ģimenes deklarēja sevi par nehantiku pēcnācējiem un izveidoja bezpeļņas Nehantiku Cilts un Nācijas asociāciju. Asociācija iesāka procesu, lai iegūtu oficiālu Federālās valdїbas atzītu indiāņu cilts statusu.

Valoda

Izmirusï niantiku valoda piederēja pie algonkinu valodu saimes austrumalgonkinu atzara un bija līdzīga pekotu, naragansetu, montauketu valodām.

Kultūra

Niantiku pamatnodarbošanās bija piekrastes zvejniecība, līdztekus ievācot dažādas jūras veltes. Līdzīgi pārējām Amerikas ziemeļrietumu ciltīm, viņi audzēja kukurūzu, pupas un ķirbjus, savu racionu papildinot ar medniecību.

Mājokļi bija gobas mizām vai bērza tāsi pārklāti kupolveida vigvami.

Naragansetu cilts sieviete Pau-Vau svētkos

Vēsture

Niantikus kā vienotu cilti sašķēla kareivīgo pekotu ierašanās 16. gadsimtā. Kopš tā laika atšķirīga veidojās cilts austrumu un rietumu atzaru vēsture. Rietumu niantiki kļuva par pekotu sabiedrotajiem, savukārt austrumu atzars izveidoja ciešu aliansi ar spēcīgo naragansetu konfederāciju.

Pirmie pastāvīgie kontakti ar eiropiešiem izveidojās līdz ar holandiešu tirgotāju ierašanos 1614. gadā. Lai nostiprinātu savas pozīcijas Konektikutas lejteces reģionā un sekmētu tirdzniecību ar vietējiem indiāņiem, 1622. gadā holandieši uzcēla apmetni netālu no mūsdienu Hārtfordas. Pēc 1630. gada, ierodoties arvien lielākam skaitam angļu puritāņu, saasinājās līdz tam miermīlīgās angļu un holandiešu attiecības. Situāciju vēl vairāk sarežģīja nevienprātība pekotu starpā, kas bija militārā ziņā varenākā indiāņu cilts Jaunanglijas reģionā. 1631. gadā, pēc cilts augstākā sačema Vopigvooita nāves, izcēlās nopietns konflikts divu uz augstākā sačema vietu konkurējošo virsaišu starpā. Par pekotu jauno augstāko sačemu kļuva Sasakuss, un viņa atbalstїtāji nolēma nostāties holandiešu pusē. Savukārt tā pekotu daļa kas atbalstīja Sasakusa konkurentu Unkasu, nostājās angļu pusē un kļuva pazīstama kā moheganu cilts. Rezultātā arī pekotu sabiedrotie rietumu niantiki nonāca konfliktā ar angļiem. Saspīlējums pieauga, un 1637. gadā izvērtās atklātā bruņotā konfrontācijā, kas pazīstams kā Pekotu karš. Karš gandrīz pilnībā iznīcināja rietumu niantikus. Ap 100 izdzīvojušo nonāca moheganu pakļautībā. Sajaukušies ar moheganiem, pekotiem un citām algonkinu ciltīm, viņu pēcnācēji 18. gadsimta otrajā pusē izceļoja no Konektikutas un kļuva pazīstami kā Brazertaunas indiāņi. Taču daļa rietumu niantiku tomēr nepameta vēsturisko dzimteni un saglabāja cilts piederību vismaz līdz 19. gadsimta sākumam. Pēdējās ziņas par viņiem ir no aptuveni 1800. gada — dažas ğimenes dzīvoja netālu no Limes (Kenektikuta) un cita neliela kopiena Danburī (Konektikuta) apkārtnē.

Austrumu niantiki pekotu kara laikā saglabāja neitralitāti. Lielā mērā pateicoties cilts sačema Ninigreta nostājai, arī Karaļa Filipa karā ciltij izdevās izvairīties no iesaistīšanās asiņainajā konfliktā. Savukārt viņu sabiedrotie naraganseti, pēc angļu izprovocētā uzbrukuma Lielajā Purva kaujā 1676. gada 16. decembrī, bija spiesti pievienoties Metakometa karotājiem, kuri rīkoja uzbrukumus angļu kolonistu apmetnēm. Konfliktam beidzoties, niantiki pievienojās aptuveni 500 atlikušajiem naragansetiem. Cauri gadsimtiem šai indiāņu kopienai izdevās saglabāt savu identitāti, un viņu pēcnācēji mūsdienās veido naragansetu indiāņu cilti.