Nipmuki

Nipmuki (pazīstami arī kā Nipmet, Neepmuck, Neipnett u. c.) ir kopīgs nosaukums Ziemeļamerikas indiāņiem, kuri 17. gs. apdzīvoja mūsdienu Masačūsetsas štata centrālo daļu uz rietumiem no Konektikutas upes.

Vārds "nipmet" algonkinu valodā nozīmē "mazā dīķa vieta" un dažkārt tiek tulkots kā "saldūdeņu ļaudis". Iespējams, ka ar minēto dīķi bija domāts Čaubunagungamaugas ezers - vieta, kur apkārtnes indiāņi bieži rīkoja apspriedes.

Kopskaits

Nipmuku skaits pirms eiropiešu kolonizācijas 17. gs. sākumā ir neskaidrs, jo nav vienprātības, kuras no šīm indiāņu grupām pieskaitāmas nipmukiem. Tas svārstās robežās no 3000 - 10000. Mazāk kā 1000 pārdzīvoja Karaļa Filipa karu 1675./76. g. Kopā ar izdzīvojušiem no citām ciltīm viņi bija sakoncentrēti t. s. "lūdzošo indiāņu" ciematos - puritāņu izveidotās kopienās. Cik daudz nipmuku patvērās starp abenaku, mahikāņu un delavaru ciltīm, nav zināms. Ar laiku "lūdzošie indiāņi" izveidojās kā etniski jaukta kopiena, un tur dzīvojošo indiāņu piederību kādai ciltij kļuva neiespējami noteikt.

Līdz mūsdienām ir izdzīvojušas divas indiāņu kopienas, kuras sevi identificē kā nipmuku cilti. Cilts locekļu kopskaits ir virs 500, un nipmukiem pieder divi nelieli rezervāti Masačūsetsas un Konektikutas štatos.

Valoda

Nipmuku valoda pieder pie algonkinu valodu saimes austrumalgonkinu atzara. Tuvi radniecīga masačūsetsu valodai. Aptuveni desmit Nipmuku cilts locekļu joprojām to pārvalda, daži no tien valodu ir iemācījušies no gados vecākajiem nipmukiem. Tā tiek mācīta, un, cilts pārstāvjiem sapulcējoties, dziesmas vai lūgšanas tiek izpildītas arī nipmuku valodā.

Grupas

Nipmuki veidoja četras grupas, - Quinebaug, Wabaquasset (Massomuck), Nipmuck, un Nashaway. Vēsturiski atsevišķa nipmuku cilts nekad nav eksistējusi. Ar šo vārdu tiek apzīmēti indiāņi, kuri apdzīvoja centrālo Masačūsetsu. Viņi dzīvoja neatkarīgos ciematos, kopskaitā aptuveni 40 un dažādos laikos ietilpa dažādu cilšu konfederācijās - pekotu, pokomtuku, penakuku, naragansetu, abenaku.

Čaubunagungamauga ezera senais, nipmuku dotais nosaukums, ir garākais vietvārds ASV.

Kultūra

Nipmuki parasti dzīvoja gar upju krastiem vai līdzās nelielu ezeru līčiem. Līdzīgi citiem Jaunanglijas algonkiniem, nipmuku pamatnodarbošanās bija zemkopība, kā arī medniecība, zvejniecība un savvaļas produktu ievākšana. Audzēja kukurūzu, pupas, ķirbjus. Taču, atšķirti no okeāna bagātībām, nipmuki bija trūcīgāki un mazāk iztikuši par piekrastes ciltīm. Atkarībā no gadalaika nipmuki mainīja savu atrašanās vietu, bet katra no kopienām nekad nepārkāpa kaimiņu grupas robežas. Katru grupu vadīja sačems, bet viņa ietekme nesniedzās tālāk par atsevišķu ciematu vai grupu. Taču tas nenozīmē, ka nipmuki būtu bijuši sliktāk organizēti par kaimiņu ciltīm. Nipmuku indiāņi, šķiet, savā starpā uzturēja miermīlīgas attiecības, un līdz ar to nebija nepieciešams veidot komplicētāku kopienu pārvaldi.

Vēsture

Pirmskoloniālais laikmets

Nipmuki, acīmredzot, bija reģiona pirmiedzīvotāju pēcteči. Arhaiskajā laikmetā, t. i., laikposmā līdz 1000. g. p.m.ē. viņu senči gatavoja akmens bļodas un mizas vai tāss, auduma, koka traukus. Sviedrēšanās pirtīs attīrīšanās rituālu laikā izmatoja ceremoniālos akmeņus pesuponck, un netālu no vietām kur atradās nipmuku ciemati, joprojām tiek atrastas seno kulta telpu paliekas.

Vudlenda periodā (1000. g. p.m.ē. - 1000. g. m.ē.) trīs galvenie kultūraugi jeb "trīs māsas" (kukurūza, pupas un ķirbji) veicināja uz zemkopību balstītas sabiedrības izveidošanos. Nipmuku teritorijā atradās "Lielās Takas" centrs. Tā bija irokēzu un algonkinu valodās runājošo tautu izveidota un savienoja Lielo ezeru reģionu no Kanādas līdz Atlantijas piekrastei Jaunanglijā.

Koloniālais laikmets

Pirmie kontakti ar eiropiešiem izveidojās tūlīt pēc Plimutas kolonijas nodibināšanas 1620. g. Angļu kolonistu skaits nipmuku zemēs sāka dramatiski pieaugt līdz ar masveidīgu puritāņu ierašanos Jaunanglijā pēc 1633. g. Kolonisti apmetās auglīgajās upes ielejās. Sagrābjot arvien jaunas teritorijas, jaunatnācēji radīja indiāņiem nopietnas pārtikas sagādes un izdzīvošanas problēmas. Savukārt puritāņu misionāri līdz 1674. g. nipmuku zemēs izveidoja septiņus tā saucamos "lūdzošo indiāņu" ciematus. Cik ļoti "pateicīgi" bija nipmuki par misionāru "rūpēm", liecina fakts, ka 1675. g. vasarā, sākoties Karaļa Filipa karam, gandrīz visi kristītie indiāņi pameta šos ciematus un pievienojās Metakometa karotājiem.

Nipmuku uzbrukums Brukfīldai.

Sačema Sagamora Sama vadībā nipmuki 1675. g. vasarā un rudenī kopīgi ar citu cilšu karotājiem rīkoja nepārtrauktus uzbrukumus Jaunanglijas kolonijām. Pirmo triecienu nipmuki 14. jūlijā vērsa pret Mendonu, nodedzinot lielāko daļu pilsētas. Sekojošās vērienīgākās akcijas ar nipmuku piedalīšanos 1675. gadā:

2.- 4. augusts, - nopostīta lielākā daļa Brukfīldas;

1.- 2. septembris, - uzbrukums Derfīldai;

4. septembris - netālu no Northfīldas lamatās nokļuva kapteiņa Bīra vienība, nogalināti 22 zaldāti, iekaitot kapteini;

19. septembris - Asiņainā Strauta (Bloody Brook) slaktiņš (kopīgi ar pokomtukiem un vampanoagiem), - lamatās pie Derfīdas dažu minūšu laikā nogalināti vairāk kā 70 zaldāti un ap 17 vezumnieku;

5. oktobris - nopostīta lielākā daļa Springfīldas, nodedzinātas 30 mājas, dzirnavas un liels skaits saimniecības ēku;

16. oktobris - nopostīta Hatfīlda.

1676. g. pavasarī indiāņi atsāka uzbrukumus, daļēji vai pilnībā nopostot 20 pilsētas. 12. martā viņi veica uzbrukumu Plimutai, apliecinot, ka ir spējīgi veikt reidus dziļi koloniju teritorijās. 26. martā naraganseti sačema Kanonheta vadībā, zaudējot dažus karotājus, iznīcināja 60 zaldātu lielu vienību. Dažas dienas vēlāk citā kaujā nogalināja vairāk kā 70 zaldātu.

Aprīlī gāja bojā Kanonhets, un tas iezīmēja lūzuma punktu karā. Maijā iniciatīva pamazām pārgāja angļu pusē. 12. augustā tika nogalināts Metakomets. Taču karš nebeidzās un angļi turpināja rīkot pastāvīgus uzbrukumus nipmukiem un to sabiedrotajiem. Daļa nipmuku tika nogalināti, daļa pārdoti verdzībā. Citi pievienojās abenakiem, turpinot cīņu ar angļiem kā franču sabiedrotie turpmākos 50 gadus vai atrada patvērumu starp mohikāņiem Hudzonas upes baseinā un munsi delavariem Ņūdžersijas ziemeļos, kur drīz asimilējās.

Vēsturiskajā teritorijā pēc kara bija atlicis ne vairāk kā 1000 nipmuku. Kopīgi ar citu Jaunanglijas cilšu izdzīvojušajiem viņi zem stingras misionāru uzraudzības tika izmitināti etniski jauktos "lūdzošo indiāņu" ciematos vai atvēlētos nelielos rezervātos. Tur Jaunanglijas indiāņi ļoti ātri zaudēja gandrīz visas savas tradīcijas un cilts identitāti. Taču pat šie nelielie zemes gabali drīz nonāca balto īpašumā. 1728. g. Masačūsetsas valdība nopirka 8000 akru lielo Hasanamesitas rezervātu. Pirkuma naudu ieguldīja nipmuku kontā Bostonā, taču viņi tā arī neredzēja ne peniju no tā.

Līdz mūsdienām ir izdzīvojušas tikai divas kopienas, kuras iespējams identificēt kā nipmuku pēctečus. Tie ir Čaubunagungamaugas nipmuki ar tiem piederošo Čaubunagungamaugas rezervātu (40 470 m², izveidots 1680. g.) un Hasanamisko nipmuki ar nelielu privāto Hasanamesitas rezervātu (ap 8100 m²). Abu kopienu pārstāvji kopīgi sevi dēvē par nipmuku nāciju, to kopskaits ir nedaudz virs 500, un tās ir Masačūsetsas valdības oficiāli atzītas.