Naisāre

Naisāre (igauņu: Naissaar (sieviešu sala), zviedru: Nargö, vācu: Nargen) ir Igaunijai piederīga sala Baltijas jūras Somu līcī, ap 8 km no Tallinas. Administratīvi pieder Harju apriņķa Vīmsi pagastam. Līdz otrajam pasaules karam salā dzīvoja zviedri — 1934. gadā 450 cilvēki. Pašlaik salā tikai 3 pastāvīgi iedzīvotāji. 88% salas klāj mežs.

Naisāre
Naissaar
Naisāres piestātne
Naisāre
Ģeogrāfija
Izvietojums	Somu līcis
Koordinātas	59°34′0″N 24°31′0″E
Platība	18,6 km²
Garums	9 km
Platums	4 km
Augstākais kalns	Kunilamegi 27 m
Administrācija
Igaunija
Apriņķis	Harju apriņķis
Demogrāfija
Iedzīvotāji	3
Blīvums	0,2/km²
Naisāre Vikikrātuvē

Vēsture

Mīnu apvalki Naisāres pludmalē

Naisāres salai jau sen ir bijusi stratēģiska nozīme. Iespējams, tieši šo salu minējis Ādams no Brēmenes, ap 1075. gadu aprakstot kādu salu, ko nosaucis Terra feminarum.^{[nepieciešama atsauce]} Sala apdzīvota vismaz kopš Livonijas Konfederācijas laikiem 15. gadsimtā, tā bija vistālāk austrumos novietotā Igaunijas zviedru apmetnes vieta, vēlāk tajā sāka dzīvot arī igauņi. Pirmos cietoksni šeit izbūvēja Zviedru Igaunijas laikā. Krievijas Impērijas laikā 1788. gadā tika uzcelta bāka. Vislielākie nocietinājumi izbūvēti neilgi pirms Pirmā pasaules kara. Šajā laikā tika uzcelts arī šaursliežu dzelzceļš. Tolaik Naisāres salā dzimis Šmita teleskopa izgudrotājs astronoms Bernhards Šmits (Bernhard Schmidt).

No 1917. gada aprīļa sala ietilpa Autonomās Igaunijas guberņas sastāvā. 1917. gada decembrī, kad varu sāka pārņemt boļševiki, sadumpojušies matroži pārņēma varu arī Naisārē un pasludināja Naisāres Padomju republiku (krievu: Советская республика матросов и строителей, Российская советская республика Нарген). Šī miniatūrā valsts sastāvēja no 90 matrožiem un pastāvēja gandrīz trīs mēnešus. 1918. gada 24. februārī Igaunija pasludināja neatkarību, bet 26. februārī Naisāres matroži aizbēga no vācu armijas uzbrukumiem uz Kronštates salu.

Pēc Igaunijas okupācijas 1940. gadā Naisārē tika izvietotas PSRS kara flotes daļas, bet 1941.—1944. gados vācu armijas daļas. 1944. gadā, nākot Sarkanajai armijai, vietējie Igaunijas zviedri no salas aizbēga. Igaunijas PSR laikā salā izveidoja lielu mīnu noliktavu un līdz 1991. gadam civiliedzīvotājiem piekļuve salai bija stingri aizliegta. Arī mūsdienās jūtamas šīs saimniecības sekas — Naisāres augsne daudzviet ir piesārņota ar naftas produktiem un smagajiem metāliem.

1995. gadā salā tika izveidota dabas aizsargājamā teritorija. Paredzēts salu padarīt pieejamu videi draudzīgam tūrismam. Tiek restaurēti vēsturiskie zviedru koka namiņi, atjaunota arī daļa šaursliežu dzelzceļa.

Apskates objekti

• Naisāres bāka — celta 1960. gadā, augstums — 47 metri.
• šaursliežu dzelzceļš

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Naisāre.
• Naisāres dabas parka mājaslapa (igauniski)
• «Salas karte ar nocietinājumiem». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013-06-30. Skatīts: 2007-03-06.