Mordehajs Dubins
Mordehajs Dubins (1889. gada 1. janvāris — 1956. gads)[1] bija politisks un sabiedrisks darbinieks. Tautas padomes loceklis, viens no Latvijas Republikas dibinātājiem, Satversmes sapulces un visu pirmskara Saeimu deputāts.[2]
| Mordehajs Dubins | |
|---|---|
 | |
| 1., 2., 3. un 4. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1922. gads — 1934. gads | |
| Satversmes sapulces deputāts | |
|
Amatā 1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1889. gada 1. janvārī Rīga, Vidzemes guberņa, (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1956. gads Tula, Krievijas PFSR (tagad  Krievija) |
| Tautība | ebrejs |
| Politiskā partija | Agudas Izrael |
| Profesija | tirgotājs, politiķis |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuDzimis Rīgā 1889. gadā turīgu ebreju tirgotāju ģimenē, kas bija ieguvusi atļauju uzturēties ārpus nometinājuma joslas. Mācījās ebreju reliģiskajā skolā. Pēc 1905. gada revolūcijas iesaistījās sabiedriskajā darbībā, palīdzot izputējušiem ebreju uzņēmējiem. Tirgojās ar kokiem, kurus pludināja no Baltkrievijas pa Daugavu. Pirmā pasaules kara laikā darbojās komitejā, kas palīdzēja karā cietušajiem vai ievainotajiem ebrejiem.
1918. gada nogalē sāka darboties Latvijas Tautas padomē no Žīdu nacionālās padomes. 1920. gadā bija viens no starptautiskās ortodokso ebreju politiskās kustības “Agudas Izrael” ("Izraēla savienība") Latvijas atzara (saukta par "Agudu") radītājiem un līderiem, pārstāvēja reliģiski ortodoksālos un konservatīvos ebrejus. Partija Agudat Isroel sadarbojās ar pilsoniskajām partijām, jo īpaši Latviešu Zemnieku savienību.[3] Šo partiju viņš pārstāvēja gan Satversmes sapulcē, gan arī visās pirmskara Saeimās. Dubins bija viens no retajiem mazākumtautību pārstāvjiem, kurš jau 1. Saeimā uzstājās un komisijās runāja tikai latviešu valodā, lai arī Saeimas darbā latviešu valoda kļuva par vienīgo lietojamo valodu tikai 1932. gadā.[4] Mordehajs Dubins aktīvi aizstāvēja ebreju tiesības un daudzkārt palīdzēja padomju ebrejiem izceļot caur Latviju uz rietumiem. Dubinam bija izšķiroša loma Padomju Savienībā apcietinātā hasīdu rabīna J. Šnejersona atbrīvošanā 1927. gadā. Arī Kārļa Ulmaņa režīma laikā viņš spēja saglabāt labvēlīgu varas iestāžu attieksmi pret ebrejiem.[5] Šeit Mordehajam Dubinam palīdzēja draudzība ar pašu Ulmani.[6]
Pēc Latvijas okupācijas M. Dubinu arestēja un izveda uz Krieviju. Pēc kara beigām viņš 1946. gadā atgriezās Latvijā, bet pēc neilga laika Dubinu atkārtoti apcietināja un 1948. gada 16. oktobrī apsūdzēja "dalībā ebreju pretpadomju nacionālistiskā organizācijā". M. Dubinam piesprieda desmit gadu ieslodzījumu cietumā. Maskavas Butirku cietumā Dubins atteicās no ēdiena un pēc tiesu psihiatriskās ekspertīzes slēdziena tika atzīts par garīgi slimu,1949. gada 12. janvārī pārsūtīts uz Tulas speciālo psihiatrisko slimnīcu, kur 1956. gadā nomira. Sākumā viņu apglabāja Tulā, bet pēc tam pārapbedīja Malahovkas ebreju kapsētā pie Maskavas.[4]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ http://www.lu.lv/studiju-centri/jsc/resursi/2-20.pdf[novecojusi saite]
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 18. jūnijā. Skatīts: 2009. gada 7. februārī.
- ↑ Latvijas vēsture 20. gadsimts, 2005., Jumava, 195. lpp.
- ↑ 4,0 4,1 http://forum.myriga.info/index.php?showtopic=517
- ↑ Ebreji un diktatūras Baltijā 1926 - 1940, Aivars Stranga, Latvijas Universitātes Jūdaikas studiju centrs, Rīga, 2002., 198. lpp.
- ↑ Turpat, 200. lpp.
Literatūra
labot šo sadaļu- Žvinklis A. Latvijas valsts darbinieku – ebreju liktenis Otrā pasaules kara laikā. // Latvijas vēsturnieku komisijas rakstu 2. sējums, Rīga, 2001.