Miranda (pavadonis)

Miranda, arī Urāns V, ir Urāna pavadonis. Tas ir četrpadsmitais pavadonis pēc kārtas, skaitot no Urāna.

Miranda

Atklāšana
Atklājējs/i	Džerards Koipers
Atklāšanas datums	1948. gada 16. februāris
Orbitālie parametri
Epoha 1980. gada 1. janvāris
Lielā pusass (rādiuss)	129 900 km
Ekscentricitāte	0,0013
Apriņķojuma periods	1,413 d
Slīpums	4,338° (pret Urāna ekvatora plakni)
Riņķo ap	Urāns
Fiziskie parametri
Dimensijas	480 × 468,4 × 465,8 km
Vidējais rādiuss	235,8 ± 0,7km
Masa	6,59 ± 0,75×1019 kg
Vidējais blīvums	1,214 ± 0,109 g/cm3
Albedo	0,32 ± 0,03
Temperatūra	~60 K
Redzamais spožums	15,79 ± 0,04

Atklāšana un nosaukums

Mirandu atklāja 1948. gada 16. februārī astronoms Džerards Koipers (Gerard Kuiper) Makdonalda observatorijā ar 82 collu teleskopu Viņš arī piedāvāja to nosaukt par Mirandu. Miranda ir tēls Viljama Šekspīra traģikomēdijā „Vētra”.

Orbīta un fizikālie parametri

Miranda ir pats mazākais no pieciem lielajiem Urāna pavadoņiem. Tas apriņķo Urānu vidēji 129 780 km attālumā no planētas. Līdz šim to tuvumā pētījusi tikai starpplanētu zonde „Voyager 2”, kura pētīja Urāna sistēmu 1986. gada janvārī. "Voyager 2" Mirandai pielidoja tuvāk kā pārējiem Urāna pavadoņiem, tāpēc arī ieguva detalizētākus pavadoņa attēlus, lai gan izdevās nofotografēt tikai Mirandas dienvidu puslodi. Tiek uzskatīts, ka Mirandas virsmu klāj ūdens ledus ar silikātu, karbonātu un ogļūdeņražu piejaukumu. Pavadoņa virsma ir ļoti neviendabīga, tas izskatās kā salipināts no vairākiem gabaliem. Atsevišķiem apgabaliem ir krāteraina (veca) virsma, bet turpat blakus ir apgabali ar sedimentācijas slāņu pēdām. Tos atdala milzīgas, līdz 20 km dziļas plaisas un kanjoni. Uz Mirandas nofotografētās virsmas redzami trīs ovāli gredzenveida apgabali (200 – 300 km diametrā), kuri krasi izdalās uz pārējā fona. Tie ir mazāk krāteraini, klāti ar kalnu grēdām un ielejām, no pārējās virsmas tos atdala izteiktas robežas dziļu kanjonu veidā.

Pašreiz nav precīzi zināms, kā lai izskaidro Mirandas virsmas dīvaino struktūru. Pastāv vairākas hipotēzes: viena no tām balstās uz pieņēmumu, ka Miranda senatnē sadūrusies ar kādu pietiekoši lielu kosmisko objektu, lai izjuktu gabalos, kuri vēlāk atkal apvienojušies gravitācijas iespaidā, cita virsmas neviendabīgumu skaidro ar lielu meteorītu triecienu, kā rezultātā trieciena vietās daļēji izkusis zem virskārtas esošais ledus, vēlāk atkal sasalstot.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Miranda.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)