Vikipēdija

Mieteņu ģints

(Pāradresēts no Mietenes)

Mieteņu ģints jeb mietenes (Paxillus) ir lapiņu sēņu ģints, kas pieder mieteņu dzimtai un beku rindai. Saskaņā ar Catalogue of Life, 2021. gada vidū tajā ietilpa 38 sugas,[1] no kurām Latvijā atrastas 2. Tāpat Latvijā atrastas vēl 2 bijušās mieteņu sugas, kuras tagad pārceltas uz jaunizveidoto Tapinella ģinti Tapinellaceae dzimtā tai pašā beku rindā. Pagaidām latviskajos avotos viņām tiek saglabāts vecais mieteņu apzīmējums un reizēm arī agrākais ģints apzīmējums Paxillus.[2][3][4]

Mieteņu ģints
Ģints tipiskās sugas — kailās mietenes (Paxillus involutus) jauni augļķermeņi.
Ģints tipiskās sugas — kailās mietenes (Paxillus involutus) jauni augļķermeņi.
Klasifikācija
ValstsSēnes (Fungi)
ApakšvalstsDikarya
NodalījumsBazīdijsēnes (Basidiomycota)
KlaseHimēnijsēnes (Agaricomycetes)
ApakšklaseAgaricomycetidae
RindaBeku rinda (Boletales)
DzimtaMieteņu dzimta (Paxillaceae)
ĢintsMietenes (Paxillus)
Mieteņu ģints Vikikrātuvē
Alkšņu mietene (Paxillus filamentosus)
Samtainā mietene (Tapinella atrotomentosa)
Kamoleņu mietene (Tapinella panuoides)

Taksonomija

labot šo sadaļu

Ģinti aprakstīja Eliass Frīss 1838. gadā, ar P. involutus (kailo mieteni) kā ģints tipisko sugu.[5]

1931. gadā francūzis Žans Eduards Žilbērs aprakstīja jaunu ģinti Tapinella, pārceļot uz to tās Paxillus sugas, kuras aug tikai uz koksnes.[6] Pēc Catalogue of Life 2021. gada vidū tajā ietilpa tikai 4 sugas,[7] par tipisko sugu izvēlēta kamoleņu mietene (Tapinella panuoides). Pirms Žilbēra 1879. gadā līdzīgu darbu bija veikuši Frīss 1821. un Karstens 1879. gadā, bet toreiz dotais ģints nosaukums Tapinia mūsdienās netiek atzīts dublēšanās dēļ.

1999. gadā no ģints tika izdalīta jauna ģints Austropaxillus.[8]

Ģints sastāvā daži autori izdala apakšģinti Alnopaxillus, kuras sugas veido mikorizu tikai ar alkšņiem.[9][10]

Apraksts

labot šo sadaļu
  • Augļķermeņi: cepurīšu sēnes, lapiņu sēnes, vidēji līdz lieli, gaļīgi, nelietojami pārtikā.
  • Cepurīte: bieži ar ieliektu maliņu, īpaši jaunām sēnēm. Mala gluda, plīvura nav. Krāsās pārsvarā brūnie toņi.
  • Lapiņas: viegli atdalāmas no cepurītes, no dzelteni oranžām līdz brūnām. Reizēm šķērso viena otru, veidojot stobriņiem līdzīgas poras (t.s. anastomoze). Nolaidenas gar kātiņu.[11]
  • Kātiņš: Centrāls, nobīdīts no cepurītes centra vai nav vispār.
  • Mīkstums: gaišs, gaisā brūnējošs.
  • Sporas: no gaiši okerdzeltenām līdz brūnām.[12][13][9]
  • Cistīdas: sastopamas ne tikai himēnijā, bet arī bazālajā sēņotnē un uz rizomorfu virsmas.[14]
  • Rizomorfas: stipri diferencētas, tajās veidojas no sugas atkarīgu dažādu izmēru sklerociji (no 0,1 līdz 2 mm).[14]

Izplatība

labot šo sadaļu
 
Paxillus ammoniavirescens
 
Paxillus obscurisporus
 
Paxillus rubicundulus
 
Paxillus validus
 
Paxillus vernalis

Mietenes kopumā ir sastopamas visos kontinentos, izņemot Antarktīdu.[15]

Latvijā atrastās sugas

labot šo sadaļu

Latvijā atrasto sugu nosaukumi norādīti pēc LMB 2002. gada saraksta ar Latvijas mikologu 2020. gada labojumiem,[3] kas satur 4 sugas, pēdējās divas no kurām tehniski vairs neietilpst mieteņu ģintī.

Latvijā neatrastās, bet Eiropas mikologu biežāk atzīmētās sugas

labot šo sadaļu
  • Latīniskie nosaukumi Reģioni, kur sugas kā atrastas atzīmētas GBIF kartēs
    Paxillus adelphus Centrālā Eiropa, Igaunija
    Paxillus ammoniavirescens Eiropa, Ziemeļamerika, Jaunzēlande
    Paxillus cuprinus Rietumeiropa, Igaunija, Ziemeļamerika, Jaunzēlande
    Paxillus obscurisporus Eiropa, Ziemeļamerika
    Paxillus rubicundulus Eiropa, Japāna
    Paxillus validus (iespējams, identiska ar Paxillus ammoniavirescens) Rietumeiropa
    Paxillus vernalis Eirāzija, Ziemeļamerika

Nozīme

labot šo sadaļu

Ģints sēnes ir salīdzinoši lielas, bet visas tās pārtikai ir vai nu indīgas, vai mazvērtīgas, vai ar nezināmu vērtību retuma dēļ. Toties tām ir ievērojama pozitīva loma meža ekosistēmā.

Lietošana pārtikā

labot šo sadaļu

Vairumam mieteņu pārtikas vērtība nav zināma, tomēr, kopš plaši lietotā kailā mietene tikusi atzīta par indīgu, visas tai radnieciskās sēnes tiek turētas aizdomās par līdzīgu toksīnu un antigēnu saturēšanu.[16] Bieži no tām pārtikā ir lietota tikai samtainā mietene, kuru daži mūsdienu avoti arī apvaino indīgumā visu laiku vai tikai vecumā,[17][18] taču arī aprakstos, kur to uzskata par pilnīgi ēdamu, tā prasa vairākkārtīgu novārīšanu un tiek uzskatīta par mazvērtīgu un negaršīgu.[19]

Atsauces

labot šo sadaļu
  1. ↑ Catalogue of Life: Paxillus, skatīts 2021-07-07
  2. ↑ SēnesLv. Mietenes
  3. ↑ 3,0 3,1 «Latvijā konstatētās sēņu sugas - CEPURĪŠU SĒNES - P». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 9. jūlijā. Skatīts: 2021. gada 7. jūlijā.
  4. ↑ I.Dāniele, D.Meiere "Lielā Latvijas sēņu grāmata", Karšu izdevniecība Jāņa sēta, Rīgā, 2020, 25. lpp.
  5. ↑ E.M. Fries: Epicrisis systematis mycologici. 1838, s. 315-318.
  6. ↑ Gilbert E-J. (1931). Les Livres du Mycologue Tome I-IV, Tom. III: Les Bolets. p. 67.
  7. ↑ Catalogue of Life: Tapinella Arhivēts 2021. gada 9. jūlijā, Wayback Machine vietnē., skatīts 2021-07-07
  8. ↑ A. Bresinsky i in.. Phylogenetic Relationships within Paxillus s. I. (Basidiomycetes, Boletales): Separation of a Southern Hemisphere Genus. „Plant Biology”. 1, s. 327-333, 1999. DOI: 10.1111/j.1438-8677.1999.tb00260.x
  9. ↑ 9,0 9,1 Patricia Jargeat, Pierre-Arthur Moreau, Hervé Gryta, Jean-Paul Chaumeton, Monique Gardes: Paxillus rubicundulus (Boletales, Paxillaceae) and two new alder-specific ectomycorrhizal species, Paxillus olivellus and Paxillus adelphus, from Europe and North Africa. In: Fungal Biology. Band 120, Nr. 5, 1. Mai 2016, ISSN 1878-6146, S. 711–728, doi:10.1016/j.funbio.2016.02.008
  10. ↑ Matteo Gelardi, Alfredo Vizzini, Egon Horak, Enrico Ercole, Samuele Voyron: Paxillus orientalis sp. nov. (Paxillaceae, Boletales) from south-western China based on morphological and molecular data and proposal of the new subgenus Alnopaxillus. In: Mycological Progress. Band 13, Nr. 2, Mai 2014, ISSN 1617-416X, S. 333–342, doi:10.1007/s11557-013-0919-1.
  11. ↑ Josef Šutara: The genera Paxillus and Tapinella in Central Europe. In: Česká Mykologie. Band 46, 1992, S. 50–56.
  12. ↑ «Грибы СССР», Мысль, Москва, 1980., 160. lpp.
  13. ↑ Patricia Jargeat, Jean-Paul Chaumeton, Olivier Navaud, Alfredo Vizzini, Hervé Gryta: The Paxillus involutus (Boletales, Paxillaceae) complex in Europe: Genetic diversity and morphological description of the new species Paxillus cuprinus, typification of P. involutus s.s., and synthesis of species boundaries. In: Fungal Biology. Band 118, Nr. 1, 1. Januar 2014, ISSN 1878-6146, S. 12–31, doi:10.1016/j.funbio.2013.10.008
  14. ↑ 14,0 14,1 Christoph Hahn, Reinhard Agerer: Studien zum Paxillus-involutus-Formenkreis. In: Nova Hedwigia. Band 69, 1999, S. 241–310.
  15. ↑ GBIF mieteņu atrašanas vietu karte
  16. ↑ Smith AH, Weber NS (1980). The Mushroom Hunter's Field Guide. Ann Arbor, Michigan: University of Michigan Press. p. 211. ISBN 978-0-472-85610-7.
  17. ↑ Musselius SG, Ryk AA, Lebedev AG, Pakhomova GV, Golikov PP, Davydov BV, Donova LV, Zimina LN, Platonova GA, Selina IE, Skvortsova AV (2002). "K voprosu o toksichnosti gribov vida svinushka tonkaia i tolstaia" [Toxicity of mushrooms Paxillus involutus and Paxillus atrotomentosus]. Anesteziologiia I Reanimatologiia (in Russian) (2): 20–35. PMID 12226995.
  18. ↑ Zeitlmayr L. (1976). Wild Mushrooms: An Illustrated Handbook. Hertfordshire, UK: Garden City Press. pp. 75–76. ISBN 0-584-10324-7.
  19. ↑ A.Balodis, “Rokasgrāmata sēņotājiem”, Liesma, 1974., 81. lpp.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Mieteņu_ģints&oldid=3580771"