Triecienkrāteris

Triecienkrāteris (arī meteorīta krāteris) ir kosmiska ķermeņa virsmas padziļinājums, kas izveidojies, mazākam ķermenim (piemēram, meteorītam) ietriecoties virsmā. Liels triecienkrāteris (vairāk nekā 2 kilometru diametrā) Zemes virsmā tiek saukts par astroblēmu (no grieķu valodas αστρον — ‘zvaigzne’ un βλημα — ‘brūce’, t.i. ‘zvaigznes brūce’). Terminu "astroblēma" 1960. gadā ieviesa Roberts Dics. Pašu notikumu (meteorīta triecienu) reizēm sauc par impaktu (no angļu valodas impact — ‘sadursme’) jeb impakta notikumu. Uz Zemes ir konstatētas ap 150 astroblēmas.

Arizonas triecienkrāteris.

Atšķirībā no vulkāniskajiem krāteriem, kas rodas izvirduma sprādziena vai iegruvuma rezultātā, triecienkrāteriem parasti ir uzrautas malas un krāteru dibeni ir būtiski zemāki par apkārtējo virsmu. Triecienkrāteri variē no nelieliem, vienkāršiem bļodveida padziļinājumiem līdz sarežģītiem, viļņveidīgi koncentriskiem trieciena baseiniem. Meteorīta krāteris uz Zemes ir labi zināms neliela triecienkrātera veids. Triecienkrāteri ir dominējošie ģeogrāfiskie objekti uz daudziem cietajiem Saules sistēmas ķermeņiem, ieskaitot Mēnesi, Merkuru, Kallisto, Ganimēdu u.c. astronomiskos objektus. Uz citām planētām, kas pakļautas aktīvākiem virsmas ģeoloģiskajiem procesiem, piemēram, uz Zemes, Venēras, Marsa, Eiropas, Jo un Titāna, pamanāmi triecienkrāteri ir sastopami retāk, jo ar laiku tie izārdās, ierokas vai arī tektoniski transformējas.

Agrīnās intensīvās bombardēšanas periods Saules sistēmā notika pirms apmēram 3,9 miljardiem gadu. Kopš tā laika krāteru veidošanās ātrums ir būtiski samazinājies. Tomēr tie ir pamanāmi; uz Zemes vidēji reizi miljons gados notiek no viena līdz trim samērā lieliem triecieniem, kas veido ap 20 kilometru lielus krāterus. Tas norāda uz to, ka uz planētas vajadzētu būt daudz vairāk salīdzinoši jaunu krāteru, nekā pašreiz tie ir zināmi.

Kaut arī aktīvie procesi uz Zemes virsmas ātri iznīcina sadursmju liecības, tomēr identificēts ap 190 virszemes triecienkrāteru. Tie variē no dažiem desmitiem metru līdz apmēram 300 km diametrā, un to vecums ir no neseniem laikiem (piemēram, Sihotealina krāteri Krievijā, kuru izveidošanās tika fiksēta 1947. gadā) līdz vairāk kā 2 miljardu gadu senatnei. Tomēr lielākajai daļai no tiem vecums nepārsniedz 500 miljonus gadu, jo senākos krāterus pilnībā nolīdzina ģeoloģiskie procesi. Tie izņēmuma kārtā ir sastopami uz senajām platformām.

Tāpat triecienkrāterus nevajadzētu jaukt ar līdzīgām reljefa formām, ieskaitot kalderas, karsta kritenes, ledāju gredzenus, gredzenveida dambjus, sāls kupolus u.c.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Triecienkrāteris.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)