Maksimiliāns Vološins (krievu: Максимилиа́н Алекса́ндрович Воло́шин; dzimis 1877. gada 28. maijā, miris 1932. gada 8. novembrī) bija Ukrainā dzimis krievu dzejnieks, tulkotājs, gleznotājs un literatūrkritiķis.
No 1897. līdz 1899. gadam studēja Maskavas Universitātē, tomēr "par piedalīšanos nekārtībās" tika atskaitīts. Atgriežoties no uzturēšanās ārzemēs, 1903. gadā kļuva par vienu no krievu simbolistu kopas dalībnieku, uzturēdamis pārmaiņus Maskavā un Parīzē. Aizstāvēja mākslinieku apvienību "Kārava kalps" (Бубновый валет) un "Ēzeļa aste" (Ослиный хвост) darbību, kaut pats tajās nepiedalījās. 1909. gada 22. novembrī notika divkauja starp Vološinu un Nikolaju Gumiļovu literārās mistifikācijas (Čerubīne de Gabriaka) dēļ. 1910. gadā publicēja pirmo dzejoļu krājumu.
Pirmā pasaules kara gados Vološins uzturējās Šveicē, kur, iespaidojies no antroposofijas mācības, Dornahā piedalījas Goetheanum celtniecībā. Vēlāk uzturējās Parīzē. Pēc Oktobra revolūcijas pārcēlās uz dzīvi īpašumā Koktebeļā Krimā, kur pilsoņu kara laikā centās dot patvērumu māksliniekiem (vispirms balto vajātajiem, vēlāk sarkano vajātajiem). 1924. gadā ar izglītības ministrijas atļauju Vološina īpašums kļuva par radošo namu (vēlāk PSRS Litfonda radošais nams).
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Maksimiliāns Vološins.
