Madonas operācija

Lubānas-Madonas operācija (krievu: Лубанско-Мадонская операция) bija Sarkanās armijas uzbrukuma operācija Vidzemes austrumos pēc Panteras pozīcijas pārraušanas un Rēzeknes-Daugavpils uzbrukuma operācijas. Tā notika 1944. gada 1.—28. augustā ar mērķi pārraut Vērmahta 16. armijas un 18. armijas aizsardzības līniju Lubāna līdzenumā, kas stiepās no Balviem un Gulbenes līdz Līvāniem.

Sākotnējais uzbrukuma mērķis bija ieņemt Vidzemes augstienes austrumu daļu, sasniedzot Galgauskas—Madonas—Pļaviņu līniju un līdz 10. augustam ieņemt Rīgu, taču stiprās pretestības dēļ tas neizdevās un kaujas ievilkās divu mēnešu garumā.

Karotāju spēki un zaudējumi

2. Baltijas frontes uzbrukumā piedalījās kopā ap 390 000 karavīru, no tiem ap 16 000 latviešu strēlnieku korpusa divīzijās.^[1] Vācu pozīcijas aizsargāja kopā 10 divīzijas un 5 atsevišķi pulki, rezervē Madonas apkārtnē izvietojās Latviešu Ieroču-SS armijas korpuss. Lubānas zemienes kaujās tika sagrauta Vērmahta 32., 227. un 263. kājnieku divīzija un smagus zaudējumus cieta latviešu 19. divīzija. Pēc padomju datiem Madonas uzbrukuma operācijā 14 669 Sarkanās armijas karavīri gāja bojā un 50 737 tika ievainoti, toties Vērmahta zaudējumus lēsa ap 20 000 karavīriem.

Norise

Kaujas Latvijā kā daļa no Sarkanās armijas operācijas "Bagrations".

1. augustā 4. triecienarmija gar Daugavas labo krastu ieņēma Līvānus, bet 10. gvardes armija forsēja Pededzes upi, sasniedza Lubānas—Balvu lielceļu un turpināja uzbrukumu Gaujas virzienā. 2. augustā ieņēma Varakļānus, 3. augustā — Barkavu. 3. triecienarmija uz ziemeļiem no Krustpils—Rēzeknes dzelzceļa šķērsoja Teiču purvu un forsēja Aiviekstes upi.

6. augustā 22. armija ar 130. latviešu strēlnieku korpusu aplenca un 7. augustā ar 5. tanku korpusa palīdzību ieņēma Krustpils pilsētu. 7. augustā 10. gvardes armija forsēja Aiviekstes upi un ieņēma Lubānu un Meirānus, 12. augustā — Lazdonu, 13. augustā pēc trīs dienu smagām kaujām — Madonu.

10. augustā sākās 3. Baltijas frontes uzbrukums jeb Tartu operācija (Тартуская операция) Vērmahta 18. armijas Marienburgas (Alūksnes) aizsardzības līnijai Alūksnes augstienes austrumu pusē, kas stiepās gar Pededzes rietumu krastu un turpinājās līdz Pleskavas ezeram. Pēc aizsardzības līnijas pārraušanas 54. armija 19. augustā ieņēma Alūksni, 27. augustā Api un 28. augustā Gulbeni. Pēc padomju datiem Tartu operācijā Sarkanā armija zaudēja 16 292 karavīru, bet 55 440 bija ievainoti.

14. augustā 2. Baltijas frontes armijām pavēlēja sākt jaunu uzbrukumu Rīgas virzienā, taču tas uz mēnesi tika apstādināts Vidzemes augstienē, kur notika Vietalvas – Ērgļu kaujas (19.—24. augustā). Pie Ērgļiem Vērmahta 10. armijas korpuss apstādināja padomju 3. triecienarmiju. Smagus zaudējumus 23. augusta kaujā pie Vietalvas cieta padomju 22. armijas 130. latviešu strēlnieku korpusa 43. divīzijas 125. pulks. 28. augustā uzbrukumu Rīgai uz laiku pārtrauca.

Atsauces

↑ ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.

Skatīt arī

Šis raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] ЦАМО, ф. 22-й армии, оп. 10803, д. 259, л. 83. No: Борьба латышского народа в годы Великой Отечественной войны 1941—1945. Рига: Зинатне, 1970. — С. 604.

[1]