Ludmila Gurčenko

padomju un krievu aktrise, dziedātāja un kinorežisore

Ludmila Gurčenko (krievu: Людмила Марковна Гурченко, ukraiņu: Людмила Марківна Гурченко; dzimusi Ludmila Gurčenkova 1935. gada 12. novembrī, mirusi 2011. gada 30. martā) bija padomju un krievu[1] aktrise, dziedātāja un kinorežisore.

Ludmila Gurčenko
Людмила Гурченко
Ludmila Gurčenko
Ludmila Gurčenko 2010. gadā
Dzimusi 1935. gada 12. novembrī
Valsts karogs: Padomju Savienība Harkova, Ukrainas PSR, PSRS
Mirusi 2011. gada 30. martā (75 gadu vecumā)
Valsts karogs: Krievija Maskava, Krievija
Nodarbošanās Aktrise, dziedātāja
Darbības gadi 1956—2011

DzīvesgājumsLabot

Dzimusi 1935. gadā Harkovā kā Ludmila Gurčenkova. Abi vecāki bija no Smoļenskas Krievijā, katrs savā laikā pārcēlies uz Harkovu. Tēvs Marks Gurčenkovs bija no Smoļenskas zemniekiem, pārcēlies uz Harkovu darba meklējumos. Māte Jeļena (dzim. Simonova) bija no Smoļenskas muižnieku dzimtas. Dzīvojot Ukrainā, uzvārds dokumentos pārtapa par Gurčenko.[1][2]

1953. gadā Ludmila Gurčenko pabeidza vidusskolu Harkovā. 1958. gadā absolvēja Vissavienības valsts kinematogrāfijas institūtu Maskavā. Debitēja 1956. gada filmā "Patiesības ceļš" (Дорога правды), slavu iemantoja ar lomu Eldara Rjazanova režisētajā filmā "Karnevāla nakts" (Карнавальная ночь, 1956). Nākamā loma filmā "Meitene ar ģitāru" nebija vairs tik populāra. Aktrise sāka bieži uzstāties ar koncertiem, braucot pie rūpnīcu strādniekiem un ogļračiem. Tas tika uztverts negatīvi, vairākos padomju laikrakstos parādījās kritika, ka aktrise nodarbojas ar naudas pelnīšanu, viņa tika apsūdzēta patriotisma trūkumā. Iespējams, ka īstais iemesls kritikai bija Gurčenko atteikšanās strādāt KGB labā, kad viņai 1957. gadā to piedāvāja. Toreizējais PSRS kultūras ministrs Nikolajs Mihailovs uz to reaģēja asi, un nozīmīgas lomas Gurčenko vairs netika piedāvātas 10 gadus.[3] Tikai 1973. gadā režisors Viktors Tregubovičs piedāvāja Gurčenko galveno lomu filmā "Vecās sienas" (Старые стены). Pēc tam sekoja citas lomas. Gurčenko karjera nostabilizējās, viņa kļuva par ievērojamu aktrisi, ko aicināja filmēties galvenajās lomās gan komēdijas žanrā, gan arī dramatisku tēlu atveidošanā.

Starp pēdējām Gurčenko lomām bija galvenā loma muzikālā filmā Пёстрые сумерки (2009). Šai filmai viņa bija arī režisore (kopā ar Dmitriju Korobkinu), dziesmu komponiste un izpildītāja.

Bijusi precējusies kopumā sešas reizes, bija viena meita, kas dzimusi laulībā ar otro vīru Borisu Andronikašvili. Ceturtais vīrs bija pazīstamais estrādes dziedātājs Josifs Kobzons.

Mirusi 2011. gada 30. martā, tikusi apglabāta Novodevičjes kapsētā.

FilmasLabot

  • "Patiesības ceļš" (Дорога правды, 1956),
  • "Karnevāla nakts" (Карнавальная ночь, 1956),
  • "Meitene ar ģitāru" (1957),
  • "Balzaminova precības" (1964),
  • "Krievijas impērijas kronis" (1971),
  • "Salmu cepurīte" (1975),
  • "Debesu lakstīgalas" (1976),
  • "Divdesmit dienas bez kara" (1976),
  • "Māmiņa" (1976),
  • "Sibiriāde" (1978),
  • "Pieci vakari" (1979),
  • "Ideāls vīrs" (1980),
  • "Mehāniķa Gavrilova mīļotā sieviete" (1981),
  • "Stacija diviem" (1982),
  • "Lidojums sapnī un īstenībā" (1983),
  • "Mīlestība un baloži" (1984),
  • "Vecās grošas" (2000),
  • "Divpadsmit krēsli" (2005).[4]

ApbalvojumiLabot

Saņēmusi vairākus apbalvojumus, tai skaitā PSRS Tautas skatuves mākslinieces goda nosaukumu (1983). 2010. gadā saņēma otrās pakāpes ordeni "Par nopelniem tēvzemes labā".

AtsaucesLabot

Ārējās saitesLabot