Rusova Livonijas hronika

(Pāradresēts no Livonijas provinces hronika)

Rusova Livonijas hronika (vāciski: Chronica der Prouintz Lyfflandt; 1578; 1584) ir jaunākā Livonijas hronika, kurā aprakstīta Livonijas vēsture no tās pirmsākumiem līdz 1583. gadam.

Baltazara Rusova Livonijas hronika, izdota 1578. gadā.

Hronikas autors ir Tallinas luterāņu mācītājs Baltazars Rusovs (Russow; Rüssow). Pirmais hronikas izdevums iznāca 1578. gadā Rostokā. Tas aptvēra laikposmu no Livonijas dibināšanas līdz 1577. gadam. Pusgada laikā sekoja atkārtots metiens. 1584. gadā Bartā (Pomerānijā) iznāca jauns papildināts hronikas izdevums, kas aptvēra Livonijas vēsturi līdz 1583. gadam.

Hronika sarakstīta viduslejasvācu izloksnē un ievērojama arī ar to, ka tā bija pēdējais ievērojamais sacerējums šajā izloksnē. Mārtiņa Lutera veiktais Bībeles tulkojums un protestantisma izplatīšanās novados, kuros līdz tam dominēja viduslejasvācu izloksne (Ziemeļvācijā un Baltijas vācu provincēs), veicināja augšvācu dialekta izplatīšanos.

Hronika bija arī pirmā iespiestā plašākā Livonijas vēsture. Tā ir arī pirmais plašākais darbs pēc Indriķa un Atskaņu hronikas, kas vēsta par Baltijas zemju pirmiedzīvotājiem un viens no pirmajiem darbiem, kurā attēlota zemnieku smagā dzīve Livonijā. Rusovs arī sniedz pilnīgi jaunas ziņas par zemnieku paražām, dzīrēm un tiesu iekārtu.

Hronikas saturs

labot šo sadaļu

Hronikas pirmais izdevums sastāvēja no trīs daļām:

  • I daļa - Livonijas ģeogrāfiskais apraksts un vēsture līdz 1237. gadam (līdz Zobenbrāļu ordeņa sagrāvei Saules kaujā un ordeņa inkorporācijai Vācu ordenī);
  • II daļa - no 1237. līdz 1561. gadam (Livonijas ordeņa pastāvēšanas laiks līdz Livonijas valstiņu likvidācijai);
  • III daļa - no 1561. līdz 1577. gadam.

Otrais izdevums tika papildināts ar jaunu - IV daļu, kas aptvēra laika posmu no 1577. gada līdz 1583. gadam (Livonijas kara noslēgumam).

Hronikas iesākums, kas aptver laika posmu līdz Livonijas kara sākumam, ir plaša kompilācija. Hronikas I daļā autors kā avotus ir izmantojis vecāko Livonijas Atskaņu hroniku, kā arī citas ordeņa hronikas un, iespējams, arī Indriķa hroniku, taču viņa aprakstā bieži sastopamas hronoloģijas kļūdas un pat fantastiski izdomājumi. Par II daļas avotiem kalpojuši T.Hornera 1551. gadā sastādītais ordeņa mestru saraksts, 1508. gadā iespiestā Eynne shonne hystorie, humānista A.Unferfērta-Eucedija (Eucaedius) 1564. gadā izdotā vēsturiskā poēma Aulaeum Dunaidum, kā arī jaunākā Honekes Livonijas Atskaņu hronika. Šī daļa, neskatoties uz tās kompilatīvo raksturu, var izraisīt zināmu vēsturnieka interesi, piemēram, ar izrakstiem no Honekes hronikas, kura līdz mūsu dienām nav saglabājusies. Taču sākot ar Livonijas kara attēlojumu hronika iegūst patstāvīga avota vērtību. Livonijas kara notikumu aprakstīšanai Rusovs izmantoja gan paša novērojumus un atmiņas, gan laikabiedru ziņojumus, gan atsevišķus dokumentus no Tallinas rātes arhīva, kā arī Livonijas kara laikā izdotās skrejlapas.

Galvenokārt hronikā atrodamas ziņas par apstākļiem Igaunijā, mazāk par Vidzemi, bet par Kurzemi gandrīz nemaz. Īpaša vērība pievērsta Livonijas ordenim, kas viduslaikos pārvaldīja Igaunijas teritoriju.

Izmantojot Rusova hroniku, jāpievērš uzmanība viņa ideoloģiskajiem uzskatiem. Hronika lielā mērā sarakstīta kā Rēveles Livonijas kara laikā īstenotās politikas attaisnojums. Rusovs bija zviedru politiskās varas piekritējs, un tādēļ visai asi kritizē Livonijas periodu. Kā pārliecināts protestants viņš ir naidīgs katolicismam un par notikumiem bieži spriež kā morālists un teologs. Savukārt, kā Tallinas namnieku pārstāvis Rusovs asi vēršas pret muižniecību. Pēdējais apstāklis, liek viņam pievērsties arī zemnieku stāvokļa attēlojumam.

Kritiskie viedokļi

labot šo sadaļu

Rusova hronikas kritika pret Livonijas muižniecību izraisīja ļoti asu polemiku. Savā hronikā Rusovs uzbruka bijušajam Tērbatas soģim (Sliftsfogt) Ēlertam Krūzem, kurš vairākkārtīgi bija mainījis savus kungus, kalpodams gan Tērbatas bīskapam, gan Krievijai, gan arī Polijai. Rusovs viņu nosauca par nodevēju. Krūze uzskatīja par nepieciešamu sava “goda glābšanai” sastādīt pretrakstu Rusova hronikai ar nosaukumu “Patiess pretraksts pret 1578.g. iznākušo Livonijas hroniku” (Warhufftiger Gegenbericht auf die anno 1578 ausgegangene Liefflendische Chronica Balthasar Russows), kas tika publicēts 1579. gadā. Atkārtoti to izdevis A.Buhholcs (Buchholtz) 1861. gadā.

Daudz bīstamāks bija uzbrukums, ko pret Rusovu vērsa Bērzaunes un Kalsnavas dzimtkungs Heinrihs fon Tīzenhauzens (Tiesenhausen), kā kādreizējais Rīgas arhibīskapijas muižniecības priekšnieks un vēlākais Rīgas arhibīskapijas vēstures autors. Viņš publicēja pamfletu ar virsrakstu “Livonijas hroniku rakstītāja B.Rusova pieļautās kļūdas” (Begangene Irrthümer und fehler des Liffländischen Chronikenschreibers Balthasaris Russouwens). Tīzenhauzens apsūdzēja Rusovu Livonijas vēstures faktu nezināšanā un viņa iestāšanos par zemniekiem skaidroja ar viņa paša izcelšanos no igauņu zemniekiem. Visu Rusova pret Livonijas muižniecību un Livonijas bīskapiem un arhibīskapiem “izdarīto pārkāpumu” uzskaitījums Tīzenhauzena pretrakstā aizņem 54 punktus.

Tomēr šie pretraksti nespēja mazināt Rusova hronikas popularitāti. Tad pret Rusovu vērsās Lodes muižas (Igaunijā) dzimtkungs Tenis Meidels (Maydel), Igaunijas muižniecības organizācijas priekšnieks, kurš savu pretrakstu sarakstīja 1588. gadā. Meidels, norādot uz Rusova izcelsmi, nosauc viņu par “neprātīgu zemnieku vērsi”.

XVII un XVIII gs. Rusova hroniku plaši izmantojuši citu hroniku autori. Piemēram, Dionisija Fabricija hronika lielā mērā ir Rusova hronikas tulkojums latīņu valodā.

Vēlāk Rusova hronika ar vārdu tulkojumiem modernā vācu valodā 1848. gadā izdota Scriptores rerum Livonicarum II sējumā. 1895. gadā iznāca Ed.Pabsta veikts hronikas teksta tulkojums modernajā vācu valodā. Hronikas tulkojums latviešu valodā iznāca 1926. gadā. Šo tulkojumu bija veicis Ed.Veispals. Diemžēl šis tulkojums ir ļoti slikts un kļūdains.

Informācijas avoti

labot šo sadaļu

Ārējās saites

labot šo sadaļu