Lazurīts

Lazurīts ir sarežģīts minerāls, kura sastāvā atrodams arī nātrijs, silīcijs, skābeklis, sērs un hlors. Bieži satur pirītu, kas veido zeltainus plankumus, vai kalcītu, kas veido baltus plankumus, kā arī spožus vizlas ieslēgumus. Tumšo safīra krāsu akmenim piešķir sērs.

Lazurīts
Klasifikācija
Klase	Tektosilikāta minerāls
Štrunca ID	9.FB.10
Ķīmiskā formula	(Na,Ca)8[(S,Cl,SO4,OH)2|(Al6Si6O24
Singonija	Kubiskā
Īpašības
Krāsa	Spilgta safīrzila ar zeltainiem pirīta vai baltiem kalcīta ieslēgumiem
Svītras krāsa	Balta vai gaiši zila
Habituss	Pārsvarā agregātos kopā ar citiem minerāliem
Skaldnība	Zema
Lūzums	Nelīdzens
Cietība pēc Mosa skalas	5-5,5
Spīdums	Bāls
Caurspīdīgums	Caurspīdīgs
Laušanas koeficients	1,502–1,522
Blīvums	2,38-2,45 g/cm3

Sākotnēji pirms vairākiem tūkstošiem gadu to ieguva Afganistānā. Lai gan mūsdienās to iegūst arī citur, izcilākos eksemplārus joprojām atrod Afganistānas kalnos. Atradnes vietas ir Afganistāna, Indija, Mjanma, Pakistāna, Krievija, ASV.

Nosaukums

Minerāla vārds cēlies no latīņu valodas vārda lapis, kas nozīmē akmens, un lazuli, ko viduslaikos latīņu valoda aizguva no seno persiešu vārda lazhward, kas nozīmē zils.

Vēsture

Lazurītu prata novērtēt jau tālā senatnē. Senie ēģiptieši šo akmeni iestrādāja rotaslietās, faraonu svētajās kapenēs, gredzenos, skarabeju figūriņu grebumos, lādītēs, mozaīkās un citos rotājumos. Pulētam akmenim krāsa ir vēl spilgtāka, un tas ir relatīvi ciets, tāpēc tajos var veidot grebumus un smalkgriezumus. Ēģiptiešu mākslinieku darbi parāda seno juvelieru prasmi izcelt lazurīta krāsu. Senajā Ēģiptē augstmaņi pulverveida lazurītu izmantoja kā acu ēnas un izmantoja acu kontūras ievilkšanai.

Viduslaiku krāsu pigmentu – ultamarīnu, ko izmantoja stikla veidošanā un glezniecībā, sākotnēji taisīja no lazurīta pulvera, tikai pēc renesanses beigām izgudroja arī mākslīgo pigmentu.