Latvijas—Polijas robeža

Latvijas—Polijas robeža bija sauszemes robeža starp Latviju un Poliju, kas izveidojās 1920. gadā un palika nemainīga līdz pat Otrajam pasaules karam. Tā bija tikai 105 km gara, šis posms sastādīja tikai 5% no Latvijas robežu kopgaruma jeb 7% no cietzemes robežas.

Robeža gāja pa agrāko Kurzemes guberņas robežu ar Viļņas un Kauņas guberņām. Tā kā Lietuvas pretenziju dēļ Latvija vilcinājās ar robežas galīgo noteikšanu, Polija sāka prasīt pēc robežas grozījumiem, pēc etniskā principa iekļaujot Polijā sešus Latvijas Ilūkstes apriņķa pagastus.^[1]

Izveidošanās vēsture

Poļu-padomju kara laikā 1919. gada augusta beigās Polijas armija ieņēma Kurzemes guberņas Ilūkstes apriņķa sešus pagastus un Grīvas pilsētu, iekļaujot Braslavas apriņķī. Kad 1920. gada 4. jūlijā sākās Sarkanās armijas uzbrukums, Polijas armijas apakšgrupa “Dzwina” 5. jūlijā atkāpās no okupētās Ilūkstes apriņķa teritorijas un Daugavpils. Tajā pašā dienā to ieņēma Latvijas bruņotie spēki. Kad Polija 1920. gada rudenī okupēja Viļņas apgabalu, poļu 3. Leģionu divīzijas uzbrukums apstājās pie Latvijas robežas.

Kad robežkomisija Dž. J. Simpsona vadībā 1921. gada martā visu Ilūkstes apriņķi piešķīra Latvijai, Polijas valdība iesniedza vairākas protesta notas, uzsverot, ka uzskata jautājumu par 6 pagastu piederību par atklātu. 1921. gada rudenī uzsāka regulāru vilcienu satiksmi posmā Rīga—Daugavpils—Viļņa—Varšava, robežkontrole veicot Zemgales un Turmantu robežstacijās. 1923. gada vasarā noslēdza vienošanos par robežpārejas kārtību, izveidojot četrus pārejas punktus: Zemgale-Turmanti, Pisariški-Skirna, Lapeniški-Pļaušketi un Matuliški-Plusi.

Nenoteikts stāvoklis robežas jautājumā saglabājās līdz 1929. gada februārim, kad Rīgā noslēdza Latvijas un Polijas tirdzniecības un kuģniecības līgumu, kā arī protokolu par robežas iezīmēšanu dabā un vienošanās par tiešu dzelzceļa satiksmi starp Latviju un Poliju.^[2]

Robežas nospraušana

Igaunijas Valsts vecākā Strandmana sagaidīšana Turmantu stacijā 1930. gada februārī

1929. gada 29. februārī Latvijas un Polijas valdības parakstīja protokolu par robežas jautājumu noregulēšanu. Robežas uzmērīšanas un izbūves darbus uzsāka 1933. un pabeidza 1936. gadā, iedalot 105 km garo robežu četros izbūves rajonos (1. — no robežas tālākā austrumu punkta pie Rosicas ietekas Daugavā līdz Vanagu ezeram; 2. — no Vanagu ezera līdz Mazbornei; 3. — no Mazbornes līdz Riču ezeram; 4. — no Riču ezera līdz faktiskajai robežai ar Lietuvu Kurcuma pagastā pie Grendzes upes). 1938. gadā robežas nospraušanu apstiprināja abu valstu deklarācija.^[2]

Robežsardze

Latvijas—Polijas robežu sargāja robežsargu 4. bataljona 3 rotas (Subatē, Zemgalē un Priedainē) un 2 vadi, kuros dienēja 65 robežsargi.

Latvijas-Polijas robeža pie Riču ezera (pirms 1937)
Latvijas-Polijas robežkomisija mežā pie Silenes robežpunkta (Plauszkiety, pirms 1937)
Latvijas-Polijas robežpāreja pie Kaplavas ( Świlemieście, pirms 1937)
Piedrujas muitas punkts (1934)
Latvijas-Polijas robežapsardzes postenis Piedrujā (1934)

Pēc Polijas okupācijas

Polijas kampaņas laikā 1939. gada 7. septembrī Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija izdeva rīkojumu pastiprināt Robežsargu brigādi Ilūkstes apriņķī ar vietējiem aizsargiem. Pēc Sarkanās armijas iebrukuma Polijā tās pašas dienas vakarā Latvijas robežu pārgāja pirmie poļu militārie un civilie bēgļi, 17. septembrī pārtrauca dzelzceļa satiksmi starp stacijām Zemgale un Turmanti. 18. septembrī robežas apsardzību Zemgales stacijas rajonā pārņēma karaspēka vienības no Daugavpils garnizona 10. Aizputes kājnieku pulka un Jātnieku pulka. Kopumā Latvijā internēja vairāk nekā 1500 poļu militārpersonu, patvērumu rada arī 300-400 privāto bēgļu. 20. septembrī bēgļu masveida pieplūdums pāri robežai beidzās.

21. septembra rītā pāri Drūjai pārlidoja padomju lidmašīna, bet pēc pāris stundām iebrauca Sarkanās armijas vienība ar 38 automašīnām. 22. septembrī Sarkanā armija okupēja Turmantu staciju, virs ēkas pacēla PSRS karogu. 6. oktobrī ieviesa Latvijas-PSRS robežas pierobežas kustības nolikumu un sāka Robežsargu brigādes 5. Krāslavas bataljona formēšanu.^[2] Latvijas—Polijas robeža kļuva par Latvijas-PSRS robežas daļu.

Atsauces

↑ Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 348.—20 349. slejas
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 Latvijas un Polijas robeža 1919.-1939. gadā Ēriks Jēkabsons

Ārējās saites

Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] Latviešu konversācijas vārdnīcas X. sējuma 20 348.—20 349. slejas

[Jēkabsons-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 Latvijas un Polijas robeža 1919.-1939. gadā Ēriks Jēkabsons

[1]

[2]