Latviešu nacionālistu savienība

Latviešu nacionālistu savienība bija pagrīdes pretošanās kustības organizācija, kas bija aktīva vācu okupācijas laikā. LNS idejiskais vadītājs bija klasiskās filoloģijas students Arnolds Čaupals (segvārds Vilks), sekretārs un Latgales apgabala pārstāvis Staņislavs Barkāns. LNS izdeva nelegālu laikrakstu Tautas Balss, kura redakcijas grupas vadītājs bija Artūrs Kaminskis. Bez Kaminska laikraksta redakcijas grupā bija A.Čaupals, romāņu filoloģijas studente Ieva Birgere (Lase), students R.Jansons un citi.

Izveidošanās un darbība

labot šo sadaļu

Latviešu nacionālistu savienības (LNS) kodols izveidojās jau pirmās padomju okupācijas laikā, galvenokārt izplatot uz rakstāmmašīnas izgatavotas proklamācijas. Kā plašāka organizācija LNS noformējās vācu okupācijas pirmajos mēnešos. Dibināšanas sapulce notika policijas virsnieka Eduarda Medņa dzīvoklī Rīgā, Jumurdas ielā 1941. gada 10. novembrī. Pēc dibināšanas sapulces, 18. novembrī Rīgas Brāļu kapos organizācijas biedri nolika vainagu ar sarkanbaltsarkanu lenti un organizācijas nosaukumu.

LNS bija salīdzinoši izvērsta struktūra. Ārējo sakaru nodaļu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis (segvārds Kalns). Tās uzdevums bija uzturēt sakarus ar citām nacionālās pretošanās organizācijā. Propagandas nodaļu vadīja Valērijs Geidāns-Kļava. Pastāvēja divas militārās grupas - Alberta Duļļa vadītā grupa vāca ieročus (šajā grupā galvenokārt bija Rīgas 12. policijas iecirkņa darbinieki, un grupa bija cieši saistīta ar latviešu policijas bataljonu pārstāvjiem), un Savienības sargi, galvenokārt Rīgas 6. policijas iecirknī strādājošie, Viļa Rutka vadībā, kas apsargāja nelegālā laikraksta spiestuvi.[1] Dāmu komiteju vadīja Marta Medne.

Līdz 1942. gada jūlijam kontaktā ar LNS darbojās vēl vairākas nelielas pagrīdes grupas, kas bija izveidotas Rīgas pilsētas bērnu slimnīcā, Sarkanā Krusta māsu skolā, a/s Vairogs, Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā, mašīnbūves rūpnīcā "Metālists", kā arī provincē — Dobelē. LNS bija sakari ar Konstantīnu Čaksti, Alfrēdu Valdmani, Ādolfu Klīvi, Džeimsu Raudziņu un citiem sabiedriskajiem darbiniekiem.

Konspirācijas nolūkos LNS biedri parasti nezināja viens otra īstos vārdus, kā arī vietu LNS struktūrā. Daudzi no viņiem savstarpēji iepazinās tikai vēlāk, ieslodzījuma laikā. Tomēr vācu drošības policijai pamazām izdevās izsekot LNS pārstāvjus. 1942. gada martā tika apcietināts V.Pavlovskis, maijā — B.Ločs, bet jūlijā — A.Bērziņš. Lielākās apcietināšanas norisinājās 1942. gada 14. novembrī, kad arestēja A.Čaupalu, S.Barkānu, A.Kaminski un daudzus citus LNS pārstāvjus. LNS militārās grupas vadītāju Albertu Dulli vācu drošības policijai izdevās arestēt tikai pēc savstarpējas apšaudes 1942. gada 20./21. decembra naktī, kad viņš tika ievainots ar četriem šāvieniem kājās un vienu galvā.

1943. gada 29. janvāra ziņojumā Drošības policijas un SD pavēlniekam Ostlandē Drošības policijas un SD komandieris Latvijā R.Lange rakstīja:

Ārpus laikraksta [Tautas Balss] izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. To vadītāji ir piedalījušies partizānu cīņās pret boļševikiem un lielākoties nāk no pērkonkrustiešu nometnes. Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināts 50 nelegāli strādājošu LNS biedru. Runa ir galvenokārt par iestāžu darbiniekiem, kā arī par virsniekiem un palīgpolicistiem. Deviņi apcietinātie ir ar augstāko izglītību. No 16 apcietinātajiem, kas pieder pie militāriem formējumiem, 6 ir Palīgpolicijas vienību virsnieki, 8 — palīgpolicisti, 1 — latviešu politiskās daļas piederīgais, 1 — latviešu drošības komandas piederīgais. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla. Pēc tagadējiem materiāliem jārēķinās ar vairāk nekā 100 arestiem, jo LNS bija grupējumi arī vairākās provincēs, kuru saistība ar centrālo grupu Rīgā tomēr bija vāja.

Apcietinātie LNS dalībnieki tika ieslodzīti SD galvenajā ēkā Reimersa ielā 1, Rīgā, tad pārvesti uz Centrālcietumu un Salaspils koncentrācijas nometni. Ir zināms, ka daži LNS biedri tika atbrīvoti, citi nosūtīti dienēt Latviešu leģionā, citi nosūtīti uz Štuthofas, Mauthauzenes un Dahavas koncentrācijas nometnēm.

Brīvībā palikušie LNS locekļi uzsāka jaunu nelegālo izdevumu — Lāčplēsis.[2]

Dalībnieku turpmākās gaitas

labot šo sadaļu

No 1944. gada septembra līdz 1945. gada martam Alberts Dullis bija ieslodzīts Štuthofas koncentrācijas nometnē, pēc atbrīvošanas izgāja padomju filtrāciju. 1945. gada 5. maijā iesaukts Sarkanajā armijā. 1946. gadā atgriežoties Latvijā svēris tikai 46 kilogramus. Pēc kara dzīvoja Ventspilī, kur ilgus gadus bija sporta biedrības Daugava priekšsēdētājs.

Vilis Rutks pēc aresta tika spīdzināts, taču pārliecināja pratinātājus, ka laikraksta pēdējā numura matrices ir pēdējā brīdī sadedzinājis. Īstenībā divi viņa darbabiedri to paveica tikai pēc Rutka aizturēšanas. Vilis Rutks Dahavas koncentrācijas nometnē bija ieslodzīts divas reizes — 1944. gadā kā nacistu ieslodzītais, bet pēc kara kā amerikāņu karagūsteknis.

LNS biedrus Ievu Birgeri (Lasi), Ernu Briņķi, Olgu Dragunu, Nikolaju Liepiņu, Jēkabu Trušiņu un Ottomāru Verli pēc kara otrreiz represēja padomju drošības iestādes.

Ieva Birgere (Lase), ko vācieši bija ieslodzījuši Salaspils koncentrācijas nometnē, 1951. gadā tika apcietināta par līdzdalību Franču grupā.[1]

  1. 1,0 1,1 Nacionālisti par Latvijas brīvību
  2. «Ēriks Pārups - PRETESTĪBAS KUSTĪBA». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 20. septembrī. Skatīts: 2017. gada 25. februārī.

Ārējās saites

labot šo sadaļu
  • Latviešu nacionālistu savienība, Historia.lv
  • Miris vācu okupācijas laika pretošanās kustības dalībnieks Vilis Rutks, LA.lv