Krievu formālisms

Krievu formālisms bija ļoti ietekmīgs literatūras teorijas virziens Krievijā 1910.—1920. gados. Tā pazīstamākie pārstāvji ir Viktors Šklovskis, Jurijs Tiņanovs, Boriss Eihenbaums, Romans Jakobsons, ar šo kustību var saistīt arī Vladimiru Propu. Krievu formālisms spēcīgi ietekmējis strukturālisma izveidošanos un attīstību. Līdz 1930. gadu sākumam formālisms bija dominējošais virziens krievu literatūras teorijā un kritikā, taču 1930. gados tas kļuva nepieņemams PSRS valdošajai ideoloģijai.

Vēsture

Krievu formālisma pamatvirzienus veidoja 1916. gadā Sanktpēterburgā dibinātā grupa OPOJAZ (Общество изучения Поэтического Языка — 'dzejas valodas izpētes biedrība') un tā sauktais Maskavas lingvistiskais pulciņš (Московский лингвистический кружок), kas izveidojās 1915. gadā. Krievu formālisms nebija vienota teorija un kritikas skola — atsevišķu tā pārstāvju un abu minēto virzienu uzskati bija daudzveidīgi un atšķirīgi. Formālisti pievērsās ne tikai literatūrzinātnei, bet arī valodniecībai un folkloristikai.

Formālisti uzskatīja, ka literatūrzinātnes, literatūras pētniecības metodēm jābūt zinātniski pamatotām un precīzām, un pamatā viņi pievērsās literatūras formālajai pusei, lielākoties ignorējot tās saturu kā subjektīvu un individuālu. Liela uzmanība tika pievērsta jautājumam: kas kādu tekstu padara par literāru tekstu (литературность)?

Krievu formālisti devuši lielu ieguldījumu dzejas un stāstījuma teoriju attīstībā, kā arī spēcīgi ietekmējuši strukturālistus.