Krievu dvēsele
Krievu dvēsele (krievu: русская душа) jeb krievu gars (русский дух) ir stereotips par krievu unikālo nacionālo identitāti salīdzinājumā ar nekrievu tautām, jo īpaši Rietumvalstu iedzīvotājiem.
Vēsture
labot šo sadaļuPirmais, kurš izmantoja frāzi “krievu dvēsele”, bija Visarions Beļinskis savā 1842. gada recenzijā par grāmatu “Mirušās dvēseles”.
Pašu ideju, ka visai tautai var būt viena dvēsele, izdomāja vācu filozofi (galvenokārt Johans Gotfrīds Herders un Georgs Hēgelis). Vācu romantiķi 18. un 19. gadsimta mijā šo ideju ievērojami attīstīja, pēc viņu domām tauta nenozīmēja tikai cilvēku grupu, kas nejauši uzaugusi vienādos apstākļos un kam tāpēc ir kaut kas kopīgs, bet gan kopēju personības veidojumu ar īpašu raksturu. Un šis raksturs vispirms izpaužas valodā un folklorā. Tieši vācu “tautas gara” meklējumos brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi sāka sastādīt vācu valodas gramatiku un vārdnīcu, kā arī vākt tautas pasakas.
1880. gados Eiropas valodās sāka masveidā tulkot Ļeva Tolstoja, Dostojevska un Ivana Turgeņeva grāmatas. Viņu grāmatas bija nevis estētikas (kā Rietumos), bet ētikas sākums, apmierinot nevis izklaides, bet morāles vajadzības. Šādu darbu “garīgums” izraisīja “noslēpumainās krievu dvēseles” jēdziena rašanos ārzemēs.
PSRS šis termins tika lietots retāk, bet kopš perestroikas perioda tas ir plaši izplatīts. Termins tiek lietots, lai izskaidrotu Krievijas dzīves aspektus, kas pārsteidz ārzemniekus; pretrunas starp valsts lielvaru un tās iedzīvotāju dzīves nesakārtotību.