Krievu—turku karš (1710—1711)

Krievu—turku karš (1710—1711) bija vistālākā Lielā Ziemeļu kara dienvidu karadarbības zona.

Krievu-turku karš (1710-1713)
Daļa no Krievu-turku kariem un Ziemeļu kara
Prutas kampaņas karte
Datums 1710-1713 Vieta Moldāvija, Krima, Kubaņa Iznākums Osmaņu impērijas uzvara
Karotāji
Krievijas cariste	Osmaņu impērija Krimas haniste
Komandieri un līderi
Pēteris I Boriss Šeremetjevs	Ahmeds III Devlets II Girejs

Pēc tam, kad Krievijas cariste Poltavas kaujā bija sakāvusi Zviedriju, izcēlās karš starp Krieviju un Osmaņu impēriju. Ar Austrijas un Francijas diplomātu palīdzību ievainotais Zviedrijas karalis Kārlis XII bija aizmucis no krieviem un patvēries sultāna Ahmeda III galmā, lai pārliecinātu sultānu sākt karu pret Krieviju. Sultāns 1710. gada 20. novembrī pieteica karu.

Kara galvenais notikums bija vāji sagatavotais 1711. gada „karagājiens uz Prutu”, kurā krievi ar Borisu Šeremetjevu priekšgalā gribēja iebrukt Moldovā ar tās valdnieka Dmitrija Kantemira palīdzību. Osmaņu lielvezīra Baltadži Mehmeta pašā karaspēks gājienu 1711. gada 18. jūlijā pārtrauca un sakāva krievus pie Stanileštas.

Par nožēlu Kārlim XII, karš tika izbeigts 21. jūlijā ar Prutas līgumu. Kaut gan sākotnēji cars Pēteris I bija gatavs atteikties no iekarotās Zviedru Vidzemes un pat Pleskavas, gala līgums noteica, ka Osmaņu impērija atgūst Azovu un Taganrogu un tiek likvidēti vairāki krievu cietokšņi. Turpretī Krievija ieguva osmaņu apņemšanos turpmāk neiejaukties Polijas-Lietuvas lietās.

Karavadoņi

• 
  Ahmeds III
• 
  Pēteris I
• 
  Kārlis Evalds fon Renne
• 
  Boriss Šeremetjevs
• 
  Fjodors Apraksins