Koksngraužu dzimta
Koksngraužu dzimta (latīņu: Cerambycidae) — visēdāju vaboļu dzimta. Tā ir viena no vislielākajām un labāk izpētītajām dzimtām. Raksturīga koksngraužu pazīme, ir garas segmentētas ūsas, bieži vien krietni garākas par ķermeņa garumu, reizēm 2-3, pat 4-5 reizes garākas.[1]
| Koksngraužu dzimta | |
|---|---|
 Macrodontia cervicornis tēviņš (155 mm) | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Posmkāji (Arthropoda) |
| Klase | Kukaiņi (Insecta) |
| Apakšklase | Spārneņi (Pterygota) |
| Kārta | Vaboles (Coleoptera) |
| Apakškārta | Visēdājas vaboles (Polyphaga) |
| Virsdzimta | Chrysomeloidea |
| Dzimta | Koksngraužu dzimta (Cerambycidae) |
 Koksngraužu dzimta Vikikrātuvē | |
Izplatība
labot šo sadaļuDzimtā ir aptuveni 26 000 sugas,[2] taču to skaits palielinās, jo ik gadu tropu un ekvatoriālajos apgabalos tiek atklātas un aprakstītas jaunas sugas. Retāk jaunas sugas tiek atklātas Eiropā, Anatolijā un Ziemeļamerikā. Latvijā ir sastopamas 122 koksngraužu sugas,[3][4] Krievijā — 583 sugas,[5][6] ASV — 1200, Kanādā — 350.
Apraksts
labot šo sadaļuVairums koksngraužu ir vidēja lieluma vaboles, bet gadās arī milži, kas ir vienas no lielākajām vabolēm pasaulē. Vislielākais pārstāvis ir Titanus giganteus no Dienvidamerikas, kurš var sasniegt 167 mm garumu,[7] bet pēc dažiem neapstiprinātiem datiem pat līdz 210 mm.[8] Otrā garākā vabole ir Macrodontia cervicornis, kura sasniedz 165 mm.[9] Koksngrauzis Xixuthrus heros no Fidži salām arī iekļūst garāko koksngraužu sarakstā, jo garumā var sasniegt 150 mm.[10][11] Vislielākā Eiropas suga ir Ergates faber, kuras pārstāvji ir sešus centemetrus gari.[12]
Bioloģiskās īpatnības
labot šo sadaļuŠis raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pieņemto stilu un/vai formatēšanu. Iemesls: valoda Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Ja ir kādi ieteikumi, vari tos pievienot diskusijā. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
Barošanās
labot šo sadaļuImago barojas ar ziedputekšņiem, lapām, skujām, retāk apgrauž mizu jauniem zariem. Tā ir papildus barošanās, kas nereti notiek pirms pārošanās. Īpaši spilgti tas izpaužas Monochamus ģintī — vaboles apgrauž tievus zarus; Pachyta — balteglēm (Abies), vēl arī Saperda carcharias, bet viņai tas reti izpaužas. Dažas sugas mēdz sameklēt kokus ar bojātu mizu, lai tiktu pie to sulas. Varākas Prioninae sugas nebarojas vispār.[1]
Aktivitāte un lidošanas laiks
labot šo sadaļuLidošanas laiks un tā ilgums ir diezgan dažāds un mērenajās joslās ir ierobežots ar siltu gadalaiku. Visagrāk parādās Dorcadion ģints mērenās dienvidu formas — galvenokārt pavasarī. Sugu lielākā daļa vairojas: vidusjoslā — no jūnijā līdz jūlijam, dienvidjoslā — no maija līdz jūnijam. Tās vaboles, kuras barojas uz ziediem ir aktīvas dienas laikā, kā arī ir aktīvākas karstā laikā (Lepturinae). Vairāki Prioninae pārstāvji ir aktīvi tuvojoties naktij , bet dienas laikā slēpjas klusās vietās. Vakarā aktīvi ir daudzi Cerambyx ģints pārstāvji. Dorcadion pārstāvji aktīvi no rīta, bet naktī slēpjas slēptuvēs[1] Vienām sugām aktīvāki un biežāk pārlido tēviņi (piemēram, Prionus coriarius[13]), citām, savukārt, mātītes (piemēram, Callipogon relictus[14]).
Lidošana
labot šo sadaļuVairums šīs dzimtas vaboļu, it īpaši liela izmēra sugas nespēj lidot, vai arī lielā izmēra dēļ lidojums ir lēns un neveikls. Tikai nedaudzas vaboles ir spējīgas viegli un ātri lidot, paceļoties ar lielu ātrumu, piemēram, Eutetrapha metallescens, kura atšķirībā no Saperda ģints ir ļoti aktīva un bieži lido.[1]
Skatīt arī
labot šo sadaļuAtsauces un piezīmes
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 Плавильщиков Н. Н.// Жесткокрылые. Жуки-дровосеки (Cerambycidae). — М.: 1936 Т. XXI, часть 1. — (Фауна СССР).
- ↑ C. J. Micheli Studies on the longhorned woodboring beetles (Coleoptera: Cerambycidae) of the West Indies[novecojusi saite] // Mast. of Scien. Thesis Univ. of Maryland — 2006. — 175 р.
- ↑ Dmitrijs Teļnovs Compendium of Latvian Coleoptera. Check-List of Latvian Beetles (Insecta: Coleoptera) Arhivēts 2011. gada 30. oktobrī, Wayback Machine vietnē. : entomoloģijas saraksts. — Latvija, Rīga: Latvijas Entomoloģijas biedrība, 2004. — Sēj. I. — № 2. — ISBN 9984-9768-0-7.
- ↑ Barševskis, Arvīds (2013. novembris). "Contribution to the knowledge of long-horned beetles (Coleoptera: Cerambycidae) in Latvia". Baltic Journal of Coleopterology.
- ↑ Загайкевич И. К. Таксономия и экология усачей. — Киев: Наукова думка, 1991. — 420 с.
- ↑ Мамаев Б. М., Данилевский М. Л., 1975. Личинки жуков-дровосеков. — М.: Наука. — 282 стр.
- ↑ Плавильщиков Н. Н., 1940. Жуки-дровосеки, ч. 2. — Фауна СССР, Насекомые жесткокрылые, т. 22. — Изд. АН СССР, М.-Л. — 785 с.
- ↑ Mares, Lapacek, 1980
- ↑ «http://www.insectworld.com — Macrodontia cervicornis M A1 16.5 cm». Skatīts: 2009-11-05. Ignorēts nezināms parametrs
|dateformat= - ↑ Yanega, Douglas; David Olson, Sharon Shute, Ziro Komiya (2004). «The Xixuthrus species of Fiji (Coleoptera: Cerambycidae: Prioninae». Zootaxa 777: 1—10. ISSN 1175-5326.
- ↑ Evenhuis, Neal L. (2007). «Note: Clarification of the Authorship of Xixuthrus heros (Coleoptera: cerambycidae)». Bishop Museum Occasional Papers 91: 39—42.
- ↑ http://www.cerambyx.uochb.cz
- ↑ Шаблиовский В. В. Жуки-дровосеки лесной зоны СССР. — Л.: Наука, 1967. — 44 с.
- ↑ Красная книга СССР. Редкие и находящиеся под угрозой исчезновения виды животных и растений. — М.: Лесная промышленность, 1978. — 460 с.
 | Šis ar bioloģiju saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |