Kino

Kino jeb kinematogrāfija (no sengrieķu κίνημα, kìnema 'kustība' un γράφειν, gràphein 'rakstīt') ir kustīgu attēlu fotografēšanas un filmēšanas māksla vai process, veicot to elektroniski, izmantojot attēla sensoru, vai ķīmiski, izmantojot gaismas jutīgu materiālu, piemēram, kinolenti.^[1] Kinematogrāfija tiek uzskatīta gan par mākslas, gan par izklaides nozari.

Kadrs no Roundhejas dārza ainas, (*Roundhay Garden scene*) Luijs Le Prinss (*Louis Le Prince*) 1888. gads, 2 sek. īsfilma, vecākie līdz mūsdienām saglabājušies kustīgie kadri.

Kinooperatori izmanto lēcu (objektīvu), lai fokusētu objektu atstaroto gaismu fokusētu reālā attēlā, kas tiek pārnests uz kādu attēla sensoru vai gaismas jutīgu materiālu kinokameras iekšpusē. Šīs ekspozīcijas tiek izveidotas secīgi un tiek saglabātas vēlākai apstrādei un apskatīšanai kā kinofilmai. Attēlu uzņemšana ar elektronisku attēla sensoru rada katra attēla pikseļa elektrisko lādiņu, kas tiek elektroniski apstrādāts un saglabāts video failā tā turpmākai apstrādei vai demonstrācijai. Attēli, kas uzņemti ar fotoemulsiju, rada neredzamu latentu attēlu sēriju, ko ķīmiski "attīsta" par redzamu attēlu. Kino attēla attēli tiek projicēti, lai apskatītu kinofilmu.

Filmu veidošanā piedalās liels daudzums (parasti) profesionāļu — režisori, operatori, aktieri utt. Kinematogrāfiski efekti var būt, piemēram, skaņa, apgaismojums, kinokameras leņķi, kostīmi utt.

Ričoto Kanudo (Ricciotto Canudo 1877 — 1923), itāļu kino teorētiķis, savā 1911. gadā publicētajā manifestā "Sestās Mākslas dzimšana" (La Naissance d'un sixième art) apgalvoja, balstoties uz Hēgeļa "Lekcijām par estētiku", ka kino ir jauna māksla, kas līdzinās piecām kopš senatnes pazīstamajām: arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai, mūzikai un dzejai. Vēlāk (1923) Kanudo pievienos šim sarakstam deju kā sesto priekšteci, tādējādi padarot kino par Septīto mākslu.^[2]^[3]

Kino vēsture

Kino pirmsākumi ir meklējami "kustīgajās bildēs". 19. gadsimta sākumā tika veikti pirmie eksperimenti, cenšoties iegūt kustības ilūziju ar vairāku secīgu attēlu ātras nomaiņas palīdzību. Piemēram, tika uzstādītas vairākas kameras, lai iegūtu skrejoša zirga uzņēmumu sēriju, to izdarīja Edvards Maibridžs 1878. gadā.

Taču par kameras izgudrotāju var uzskatīt Eteniju-Džūlzu Mareju, kurš izgudroja kameru, jeb „fotografēšanas šauteni”, kas varēja izveidot atsevišķu fotogrāfiju katru sekundi, radot secīgu attēlu sēriju. Šajā kamerā Marejs ievietoja sevis izgudrotās celuloīda filmiņas, kas bija revolucionārs sasniegums. Viņa aparāts sākotnēji bija spējīgs iemūžināt 30 secīgus kadrus.

Tālāk eksperimentiem ar kameru nodevās francūzis Luiss Aime Augustīns Le Prinss, kurš kamerā ievietoja papīra ruļļus ar fotogrāfisko emulsiju, kurai bija spēja uztvert gaismu. Le Prinss patentēja šos savus filmu rullīšus un ar tiem uzņēma filmiņas, divas no tām ir saglabājušās līdz mūsdienām, vienu no tām sauc „Satiksme šķērso Līdsas tiltu”, tā tika uzņemta 1888. gadā.

1895. gadā Ogists un Luī Limjēri patentēja pašizgudroto, divi-vienā kameru un projektoru, kas bija pārvietojams, rokās turams un viegls. Šajā iekārtā filmiņa bija 35 milimetru plata un uzņēma 16 kadrus sekundē. 24 kadri sekundē par standartu kļuva vēlajos 1920. gados.

Pretēji izplatītajam nepareizajam pieņēmumam, ka ASV pirmās kameras un kustīgo bilžu projektorus izgudroja Edisons, to patiesībā 1890. gada novembrī izdarīja Viljams Diksons. Šī kamera darbojās ar elektriskā dzinēja palīdzību, taču neskatoties uz to, tajā laikā ar roku darbināmās kameras tomēr bija vēl populārākas, jo tās bija vieglākas un ērtākas. Pirmo uzņemto „kustīgo bildi” ASV radīja Diksons, to sauca „Monkeyshines” 1889. vai 1890. gadā, savas kameras, jeb kinetogrāfa testēšanai.

Pirmā filmu studija „Melnā Marija” tika izveidota Amerikā, tā tika atvērta 1893. gadā.

Pirmais kino dzima 1895. gadā, kad brāļi Lumjēri pirmajā pasaules kinoteātrī „Salon Indien”, kas atradās Parīzē, peļņas gūšanas nolūkos sāka prezentēt 10 filmiņas, no kurām neviena nepārsniedza 50 sekundes. Izrādot filmiņu, kuras nosaukums bija „Arrivee d'un train en gare a La Ciotat” jeb „Vilciena atbraukšana La Ciotā”, viņi sacēla publikā paniku, jo pūlis nodomāja, ka uz ekrāna redzamais pienākošais vilciens tūlīt ietrieksies auditorijā! Taču pirmā ēka, kas bija paredzēta kā kino teātris, tika uzcelta Parīzē 1897.

Pirmā sižetiskā filma — „Ceļojums uz mēnesi” — tika uzņemta 1902. gadā, pretēji izplatītajam kļūdainajam uzskatam, ka pirmo uzņēma Amerikāņi ar nosaukumu „Vilciena lielā aplaupīšana”. „Ceļojuma uz mēnesi” scenārija autors un režisors ir „Džordžs Meliss”, un tas ir viņa slavenākais darbs. Tas ir uzņemts zinātniskās fantastikas žanrā, un tajā izmantotas tolaik kino vēsturē vēl nebijušas animācijas un specefekti, tāpēc „Ceļojumam uz mēnesi” ir arī nozīme kino tehnoloģiju attīstībā. Tās scenārijs veidots pēc Žila Verna grāmatas „Lidojums uz mēnesi” un Herberta Velsa romāna „Pirmie cilvēki uz mēness”. Šīs filmas režisors savu veikumu peļņas nolūkos nosūtīja uz ASV, taču Tomasa Edisona kino tehniķi slepeni izveidoja tās kopijas un izsūtīja pa visu valsti. „Ceļojuma uz mēnesi” autors bankrotēja, kamēr viņa filma vēl baudīja savus slavas mirkļus ASV.

Otro sižetisko filmu "Vilciena lielā aplaupīšana" ("The Great Train Robbery") 1903. gadā uzņēma Edvīns Porters Edisona studijā. Filma kļuva par sensāciju. To izrādīja speciāli aptumšotās teltīs.

Pirmās filmas intensīvi vienu pēc otras filmēja Ņujorkā un Ņūdžersijā. Tikai 1913. gadā filmas sāka uzņemt Holivudā.

Kino Latvijā

Pirmais kino demonstrējums Rīgā notika 1896. gadā Solomonska cirka ēkā. Pirmo publisko kinoteātri "The Royal Vio" Rīgā uzcēla 1907. gadā. Tā zālē varēja sanākt 888 skatītāji, bet balkonā vēl 312.

Pirmais kino Latvijā bija dokumentāla filma tāpat kā brāļiem Limjēriem. Aleksandrs Stanke, latviešu operators, 1910. gadā nofilmēja Krievijas imperatora Nikolaja II vizīti Rīgā un Pētera I pieminekļa atklāšanu Rīgas centrā. Pēc tam sākās kino bums. Pilsētās cēla kinoteātrus, bet laukos skatījās mēmās filmas arī uz ekrāniem, ko veidoja gar šķūņa sienu nostiepts balts palags. 1930. gadā Latvijā bija 85 kinoteātri, to starp Rīgā — 31. Rīgā kopš 1913. gada tika filmētas mākslas filmas.

Skatīt arī

Atsauces

↑ D A Spencer. The Focal Dictionary of Photographic Technologies. Focal Press, 1973. 454. lpp. ISBN 978-0133227192.
↑ « le Manifeste des sept arts » par Ricciotto Canudo, 1923, la Gazette des sept arts n° 2 http://fgimello.free.fr/enseignements/metz/textes_theoriques/canudo.htm
↑ David Bordwell. On the History of Film Style. Harvard University Press, 1997. 29. lpp. ISBN 0-674-63429-2.