Optikā lēca ir dzidrs ķermenis, parasti stikla, ko no apkārtējās vides norobežo dažādas (sfēriskas, cilindriskas utt.) lauzējvirsmas. Visbiežāk lieto izliektas un ieliektas lēcas. Izliektām lēcām vidusdaļa ir biezāka nekā malas, ieliektām lēcām - otrādi. Izliekta lēca paralēlu gaismas staru kūli fokusē vienā punktā (fokusā), bet ieliektā - izkliedē. Lēca ir svarīgākā dažādu optisko instrumentu (mikroskops, teleskops utt.) sastāvdaļa. Lēcas optiskās īpašības raksturo tās galvenā fokusa attālums.[1]

Lēca.

Saistīti jēdzieni labot šo sadaļu

Sfēriskās lēcas pēc to ģeometriskās formas iedala izliektās un ieliektās. Izliektās lēcas darbojas kā savācējlēcas, bet ieliektās lēcas — kā izkliedētājlēcas.

Plānai sfēriskai lēcai fokusa attālumu  , priekšmeta attālumu līdz lēcai   un attēla attālumu   līdz lēcai saista lēcas formula

 

Lēcas staru lauztspēju raksturo optiskais stiprums. Lēcai, kuras fokusa attālums ir  , optisko stiprumu nosaka pēc formulas

 

Reālām lēcām piemīt attēla kropļojumi — aberācijas. Gaismas dispersija rada hromatisko aberāciju. Ja lēcas malās stari lūst stiprāk kā malās, tad novēro sfērisko aberāciju. Sfēriskā aberācija ir atkarīga no dažādiem faktoriem, galvenie starp tiem ir lēcas forma un tās materiāla refrakcijas (laušanas) indekss. Samazinoties refrakcijas indeksam samazinās arī sfēriskās aberācijas. Vismazākās sfēriskās aberācijas ir novērojamas plakani-izliektām lēcām stāvoklī ar izliekto pusi pret gaismas avotu.

Visizplatītākie acs optiskie defekti ir tuvredzība un tālredzība, ko novērš, acs priekšā novietojot lēcu.

Lai palielinātu redzes leņķi, izmanto optiskos instrumentus — lupu, mikroskopu vai tālskati. Debess objektus novēro ar teleskopiem.[2]

Skatīt arī labot šo sadaļu

Literatūra labot šo sadaļu

  1. Par fiziku un fiziķiem, B. Rolovs, J. Eidusa redakcijā, Rīga, Zinātne, 1989, ISBN 5-7966-0330-2
  2. «Fizika 12. klasei, Lielvārds, 4. nodaļa, kopsavilkums». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 12. jūnijā. Skatīts: 2008. gada 22. martā.