Privātums internetā ir iespēja internetā nošķirt sevi un informāciju par sevi no citiem. Tas ir stāvoklis, kurā konkrēto indivīdu citi nenovēro un netraucē. Privātums internetā ietver tiesības vai pilnvaras uz personas privātumu attiecībā uz informācijas glabāšanu, atkārtotu izmantošanu, sniegšanu trešajām personām un ar sevi saistītas informācijas atspoguļošanu internetā.[1][2] Interneta konfidencialitāte ir datu konfidencialitātes apakškopa. Bažas par privātumu ir paustas, sākoties liela mēroga datoru lietošanai.[3]

Privātuma līmenis

labot šo sadaļu

Interneta un digitālais privātums tiek skatīts citādāk nekā tradicionālais privātuma meklējums. Interneta privātums galvenokārt attiecas uz lietotāju informācijas aizsardzību.

Tieslietu profesors Džerijs Kans (Jerry Kang) skaidro, ka termins “privātums” izsaka telpu, lēmumu un informāciju.[4] Atklātības ziņā indivīdiem ir cerība, ka viņu fiziskās telpas (t.i., mājas, automašīnas) netiks traucētas. Privātumu lēmuma jomā vislabāk ilustrē orientieru lieta Roe v. Wade.

Visbeidzot, privātums informācijas jomā attiecas uz lietotāju informācijas vākšanu no dažādiem avotiem, kas rada lielas diskusijas.

Cilvēkiem, kuriem ir tikai gadījuma rakstura rūpes par interneta privātumu, nav jāpanāk pilnīga anonimitāte. Interneta lietotāji var aizsargāt savu privātumu, kontrolējot personiskās informācijas izpaušanu. IP adrešu atklātība, personu neidentificējoša profilēšana un līdzīga informācija varētu kļūt par pieņemamu kompromisu ērtībai, ko lietotāji citādi varētu zaudēt, izmantojot problēmas, kas vajadzīgas, lai stingri apspiestu šādas detaļas.

No otras puses daļa cilvēku vēlas daudz spēcīgāku privātumu. Tādā gadījumā tie var mēģināt panākt interneta anonimitāti, lai nodrošinātu privātumu — interneta izmantošanu, nedodot nevienai trešajai personai iespēju interneta darbības saistīt ar personiski identificējamu informāciju par interneta lietotāju.

Privātuma riski

labot šo sadaļu

Uzņēmumi tiek nolīgti, lai skatītu vietnes, ko cilvēki apmeklē, un pēc tam izmantotu informāciju, piemēram, nosūtot reklāmas, pamatojoties uz tīmekļa pārlūkošanas vēsturi.

Ir daudz veidu, kā cilvēki var izpaust savu personisko informāciju, piemēram, izmantojot “sociālos medijus” un nosūtot bankas un kredītkaršu informāciju dažādām tīmekļa vietnēm. Turklāt tieši novēroto uzvedību, piemēram, pārlūkošanas žurnālus, meklēšanas vaicājumus vai Facebook profila saturu, var automātiski apstrādāt, lai iegūtu potenciāli uzmācīgākas detaļas par personu, piemēram, par seksuālo orientāciju, politiskajiem un reliģiskajiem uzskatiem, rasi, vielu lietojumu, inteliģenci un personību.[5]

Tie, kas ir norūpējušies par privātumu internetā, bieži min vairākus privātuma apdraudējumus — notikumus, kas var apdraudēt privātumu, ar kuriem var saskarties, izmantojot internetu.[6] Šie riski ir saistīti gan ar statistikas apkopošanu par lietotājiem, gan ar ļaunprātīgākiem nodarījumiem, piemēram, spiegprogrammatūras izplatīšanu un dažādu veidu krāpnieku izmantošanu (programmatūras defekti).

Uz konfidencialitāti orientēti meklētāji/pārlūkprogrammas

labot šo sadaļu
  • DuckDuckGo — metameklētājprogramma, kas apvieno meklēšanas rezultātus no dažādām meklētājprogrammām (izņemot Google) un sniedz dažus unikālus pakalpojumus, piemēram, dažādās tīmekļa vietnēs izmanto meklēšanas lodziņus un sniedz tūlītējās atbildes.
  • Qwant — tīmekļa meklētājprogramma, kuras pamatā ir Eiropas Savienības datu regula un kura koncentrējas uz privātumu. Tai ir savs indekss, un tai ir serveri, kas atrodas ES.
  • Fireball — Vācijas pirmā meklētājprogramma, un tā iegūst tīmekļa rezultātus no dažādiem avotiem (galvenokārt Bing). Fireball neapkopo lietotāja informāciju. Visi serveri ir izvietoti Vācijā, turklāt Vācijas tiesību akti parasti ievēro privātuma tiesības labāk nekā daudzas citas ES valstis.