Kištimas katastrofa

Kištimas katastrofa bija kodolavārija, kas notika 1957. gada 29. septembrī ražotnē "Majak", kas atradās slēgtajā pilsētā Čeļabinska-40 (tagad — Ozjorska), Čeļabinskas apgabalā, Padomju Savienībā. Starptautiskajā kodolnegadījumu skalā tā novērtēta ar 6. pakāpi (vienīgais negadījums šajā pakāpē; augstāka pakāpe ir piešķirta tikai Čornobiļas AES katastrofai un Fukusimas AES avārijai). Līdz ar to Kištimas katastrofu var uzskatīt par trešo nopietnāko kodolnegadījumu vēsturē.

Tā kā katastrofas vieta un pilsēta bija slepena un netika attēlota kartēs, tā tika nosaukta pēc Kištimas, Ozjorskai tuvākās pilsētas.

Cēloņi

Pēc Otrā pasaules kara bija redzams, ka Padomju Savienība kodolieroču jomā iepaliek no Amerikas Savienotajām Valstīm, tāpēc strauji tika uzsākta padomju kodolprogramma. 1945. gada 9. aprīlī tika pieņemts lēmums par rūpnīcas Nr. 817 būvniecību Čeļabinskas apgabalā. Jau 1948. gada jūnijā tika atklāts plutonija kodolreaktors "A1", bet 1949. gada janvārī tika palaista rūpnīca plutonija izdalīšanai un pārstrādei.^[1]

"Majak" tika būvēta lielā steigā, tāpat tajā laikā trūka zināšanu par kodolfiziku, līdz ar to tika ignorēti daudzi drošības un vides aizsardzības jautājumi. Sākotnēji kodolatkritumi tika laisti Tečas upē, kura tālāk saplūda ar Obu, kas radīja nopietnus vides apdraudējumus. Visi seši kodolreaktori atradās pie Kiziltaša ezera un tiem bija atvērtā tipa dzesēšanas sistēma — piesārņotais ūdens tika laists atpakaļ ezerā, to strauji piesārņojot.^[2] Blakus rūpnīcai atrodošais Karačaja ezers tika izmantots kā atvērtā tipa kodolatkritumu glabātuve un no radioloģiskā skatupunkta kļuva par piesārņotāko vietu uz Zemes (mūsdienās aizbetonēts).

Ap 1953. gadu tika uzbūvēta šķidro kodolatkritumu glabātuve. Augstās radioaktivitātes dēļ atkritumi nepārtraukti uzsila radioaktīvā sabrukšanā izdalītā siltuma dēļ (lai gan ķēdes reakcija nebija iespējama), līdz ar to tika uzbūvēta dzesēšanas sistēma. 1956. gadā vienā no konteineriem radās bojājums dzesēšanas sistēmā un tā tika izslēgta. Pēc darbinieku aprēķiniem radioaktīvajiem atkritumiem vajadzētu būt stabiliem arī pēc uzkaršanas (šie aprēķini izrādijās kļūdaini), kā arī sistēmas dizains ļoti sarežģīja tās remontu, līdz ar to netika uzskatīts par nepieciešamu šo sistēmu salabot. Laika gaitā šie atkritumi izžuva un stipri uzkarsa. Tajos bija liels daudzums acetātu, kā arī ievērojams daudzums amonija nitrāta, kas veidoja sprādzienbīstamu maisījumu.^[3]

Sprādziens

1957. gada 29. septembrī konteiners ar radioaktīvajiem atkritumiem uzsprāga. Tiek uzskatīts, ka sprādzienu izraisīja dzirkstele no bojāta aprīkojuma, kas detonēja acetātu un amonija nitrāta maisījumu.^[3] Sprādziena spēks tiek lēsts dažādi — dažos avotos ar 5-10 tonnām TNT,^[3] bet dažos avotos ar vismaz 70 tonnām TNT.^[4] Konteiners tika pilnībā iznīcināts, 160 tonnu smags betona aizsegs tika pabīdīts par 25 metriem, ēkām līdz pat 3 kilometru attālumā tika izsisti logi.^[5] Vidē tika izlaists ap 800 PBq radiācijas. Lielākā daļa nosēdās "Majak" tuvumā, tomēr aptuveni 10% no daļiņām tika uzsviestas pat 1—2 kilometru augstumā, kuras vējš 11 stundu laikā aiznesa līdz pat 300-350 kilometrus no ražotnes.^[3] Galvenie izsviestie izotopi bija cēzijs-137 un stroncijs-90, kam ir relatīvi liels pussabrukšanas periods, tika izsviesti arī citi izotopi, kā cērijs-144, cirkonijs-95, niobijs-95, rutēnijs-106. Stroncijs-90 radīja lielāko bīstamību, jo tam ir tendence ilgstoši uzkrāties kaulos.

Sekas

Ar radiāciju tika piesārņota 23 tūkstošus km² liela teritorija, kurā dzīvoja 270 tūkstoši cilvēku.^[5] Šo teritoriju nosauca par Austrumurālu radioaktīvo pēdu. 1968. gadā piesārņotākajā daļā tika izveidots Austrumurālu dabas rezervāts. 23 apdzīvoto vietu iedzīvotāji tika evakuēti, tomēr evakuācija tika veikta novēloti un iedzīvotāji jau bija uzņēmuši būtisku radiācijas devu. Tika pamestas plašas lauksaimniecības teritorijas.

Negadījumam nebija tiešo bojāgājušo, bet daudzi vietējie iedzīvotāji sasirga ar radiāciju saistītām slimībām.^[4] Kopējo upuru skaitu novērtēt ir grūti. Radiācijas izraisītu vēzi ir grūti atšķirt no citiem vēža tipiem, tāpat ne viss radioaktīvais piesārņojums šajā teritorijā ir radies no šīs katastrofas. Negadījuma apkārtnē ir fiksēti 66 hroniska radiācijas sindroma gadījumi.^[6]

Divu gadu laikā uzņēmuma un pilsētas teritorija tika attīrīta no radioaktīvā piesārņojuma. Līdz 1982. gadam atsāka ekspluatēt jau 85% no negadījumā skartās teritorijas.^[7]

PSRS slēpa informāciju par katastrofu gan no ārvalstīm, gan arī no vietējiem iedzīvotājiem, kas apgrūtināja glābšanas darbus. Pirmā informācija par radiācijas avāriju PSRS parādījās Dānijas un Austrijas laikrakstos 1958. un 1959. gados, tomēr šī informācija bija neprecīza, tika uzskatīts, ka negadījums noticis kodolizmēģinājumu laikā.^[8] Detalizēti par negadījumu rietumu pasaule uzzināja tikai 1976. gadā, kad padomju disidents Žoress Medvedevs publicēja negadījuma aprakstu angļu žurnālā New Scientist.^[9] PSRS turpināja noliegt negadījuma esamību, to atzīstot vien 1989. gadā, kad arī tika uzsākta ar katastrofu saistīto dokumentu deklasifikācija.

Atsauces

↑ «История в датах». po-mayak.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-02-10. Skatīts: 2023-02-10.
↑ Neil Schlager. When Technology Fails. Detroit : Gale Research, 1994. ISBN 978-0-8103-8908-3.
↑ ^3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Kabakchi, S. A.; Putilov, A. V. (January 1995). "Data Analysis and Physicochemical Modeling of the Radiation Accident in the Southern Urals in 1957". Atomnaya Energiya (Moscow) (1). doi:10.1007/BF02408278.
↑ ^4,0 ^4,1 «Kyshtym disaster | Causes, Concealment, Revelation, & Facts». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2017-11-26.
↑ ^5,0 ^5,1 Толстиков, В. Г.. ЯДЕРНАЯ КАТАСТРОФА 1957 ГОДА НА УРАЛЕ.
↑ Igor A. Gusev, Angelina Konstantinovna Guskova, Fred Albert Mettler. Medical Management of Radiation Accidents. CRC Press, 2001. gada 28. marts. ISBN 978-0-8493-7004-5. Skatīts: 2012. gada 11. jūnijs.
↑ А. В. Аклеев, Г. Н. Подтёсов. Челябинская область: ликвидация последствий радиационных аварий. Челябинск : Южно-Уральское книжное издательство, 2006. ISBN 5-7688-0954-6.
↑ Soran, Diane M.; Stillman, Danny B. (January 1982). An Analysis of the Alleged Kyshtym Disaster. Los Alamos National Laboratory. doi:10.2172/5254763. OSTI 5254763. LA–9217–MS.
↑ Medvedev, Zhores A. (4 November 1976). "Two Decades of Dissidence". New Scientist.^{[novecojusi saite]}

Ārējās saites

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)

[1] «История в датах». po-mayak.ru. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2023-02-10. Skatīts: 2023-02-10.

[2] Neil Schlager. When Technology Fails. Detroit : Gale Research, 1994. ISBN 978-0-8103-8908-3.

[iemesli-3] 3,0 ^3,1 ^3,2 ^3,3 Kabakchi, S. A.; Putilov, A. V. (January 1995). "Data Analysis and Physicochemical Modeling of the Radiation Accident in the Southern Urals in 1957". Atomnaya Energiya (Moscow) (1). doi:10.1007/BF02408278.

[britannica-4] 4,0 ^4,1 «Kyshtym disaster | Causes, Concealment, Revelation, & Facts». Encyclopedia Britannica (angļu). Skatīts: 2017-11-26.

[A-5] 5,0 ^5,1 Толстиков, В. Г.. ЯДЕРНАЯ КАТАСТРОФА 1957 ГОДА НА УРАЛЕ.

[6] Igor A. Gusev, Angelina Konstantinovna Guskova, Fred Albert Mettler. Medical Management of Radiation Accidents. CRC Press, 2001. gada 28. marts. ISBN 978-0-8493-7004-5. Skatīts: 2012. gada 11. jūnijs.

[7] А. В. Аклеев, Г. Н. Подтёсов. Челябинская область: ликвидация последствий радиационных аварий. Челябинск : Южно-Уральское книжное издательство, 2006. ISBN 5-7688-0954-6.

[8] Soran, Diane M.; Stillman, Danny B. (January 1982). An Analysis of the Alleged Kyshtym Disaster. Los Alamos National Laboratory. doi:10.2172/5254763. OSTI 5254763. LA–9217–MS.

[9] Medvedev, Zhores A. (4 November 1976). "Two Decades of Dissidence". New Scientist.^{[novecojusi saite]}

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]

[9]