Kartūzieši

Kartūziešu ordenis (latīņu: Ordo Cartusiensis, saīsināti: OCart) ir Romas Katoļu baznīcas eremītu ordenis. Ordeņa moto ir Stat crux dum volvitur orbis jeb tulkojumā no latīņu valodas Kamēr zeme griežas, krusts stāv.

Kartūziešu ordeņa emblēma

Šobrīd pasaulē ir 19 vīriešu un 5 sieviešu klosteri ar apmēram 400 mūkiem un 75 mūķenēm. Kartūzieši ir vienīgais mūku ordenis, kas līdz mūsdienām saglabājis stingri kontemplatīvu un no ārpasaules nošķirtu dzīvesveidu. Ordeņa mūki iedalās trīs kategorijās kā priesteri, brāļi un donāti.

Ordeņa vēsture

1084. gadā Bruno no Ķelnes ar sešiem biedriem uzsāka vientuļnieku dzīvesveidu Šartrēzes (fr. La Chartreuse) kalnājā netālu no Grenobles Francijā (ordeņa nosaukums cēlies no latīniskā Šartrēzes nosaukuma Cartusia). Ar Grenobles bīskapa Hugo atļauju, Bruno un viņa biedri sāka sev celt klostera kopienas ēkas un baznīcu. Visas telpas bija savienotas ar krusta eju. Klosteris auga un vēlāk tika saukts par Lielo Šartrēzi (fr. La Grande Chartreuse).

1127. gadā, vadoties pēc Bruno atstātā dzīvesveida un paradumiem, tika uzrakstīta kopienas pirmā regula. Pāvests Inocents II to 1133. gadā apstiprināja. 1170. gadā pāvests Aleksandrs III kopienu atzina par ordeni. 1145. gadā tika dibināts kartūziešu mūķeņu atzars.

Ordeņa uzplaukums vērojams 16. gadsimtā kad tam visā Eiropā piederēja aptuveni 196 klosteri. Reformācijas aizsāktajos ticības karos tikai Francijā vien hugenoti nopostīja 94 klosterus. Taču jau 17. gadsimtā ordenis saimniekoja 173 klosteros. Franču revolūcijas laikā (1789.-1794.) mocekļa nāvē mira 51 kartūziešu mūks, daudzi klosteri, t.sk. Lielais Šartrēzes klosteris tika slēgti.

"La Grande Chartreuse" - ordeņa pirmais klosteris

Dzīvesveids

Raksturīga dziļa lūgšanas dzīve, vientulība un sevis pilnīga atdošana Dieva rokās. Kartūziešu priesteri katru dienu lūdz senā parauga "stundu lūgšanu", kura sastāv no 8 diennakts lūgšanu laikiem: Matutins, Laudes, Prima, Terca, Seksta, Nona, Vesperes un Kompletorijs. Diena klosterī beidzas 18:40 un sākas 10:40. Ir divi četrstundīgi laiki miegam - dienas beigās un naktī starp 1:40 un 5:40. Katru rītu paredzēts laiks kontemplācijai. 7:00 kopīga 15 minūšu adorācija un pēc tās kopīga mise. Tālākās dienas 8 stundas tiek pavadītas pārmaiņus lūgšanā, studijās un saimnieciskos darbos. Ir divi ēšanu laiki - pusdienas un vakariņas, - kuras katrs ēd atsevišķi. Kopīgas pusdienas ir tikai svētdienās. Vienreiz nedēļa priesteriem paredzēta kopīga četru stundu pastaiga, kas ir vienīgā reize, kad iespejams savā starpā sarunāties.

Nodarbojās ar amatniecību, bija plaši pazīstami grāmatu pārrakstītāji, ar plašām klosteru bibliotēkām.

Romas katoļu Baznīcā vispārpieņemtā lūgsna Esi sveicināta, Marija (Ave Maria) nāk no kartūziešu ordeņa, kurš pirmais to izplatīja visā baznīcā. Pamatā tai ir lūgsna Sancta Maria, ora pro nobis ("Svētā Marija, lūdz par mums"), kura pirmo reizi avotos parādās XIII gs. kartūziešu breviārā (lūgšanu grāmatā). Nākamā gadsimta laikā kartūziešu breviāros formulējums attīstās: Ora pro nobis peccatoribus. Amen. ("Lūdz par mums grēciniekiem. Amen."), parādās arī vēršanās: Mater Dei ("Dieva māte") pēc "Marija". Visbeidzot, ap 1350. gadu kartūziešu breviārā parādās formulējums: Nunc et in hora mortis. Amen. ("Tagad un mūsu nāves stundā. Amen.").

Liķieris Chartreuse Verte

Recepti 1605. gadā radījuši Lielā Šartrēzes klostera mūki, taču dzēriens plašākai sabiedrībai kļuva pieejams tikai 1848. gadā. Vēl šodien receptes nianses kā noslēpumu glabā trīs mūki, tomēr liķiera pamatsastāvs ir zināms: par pamatu tiek ņemts vīnogu brendijs, kas tiek aromatizēts ar aptuveni 130 zāļaugiem un citiem augu valsts produktiem. Tāpēc šim liķierim ir piesātināta, svaigi zaļa krāsa, spēcīgs augu aromāts un viegla tekstūra. Dzēriena saldums ir lieliski sabalansēts ar zāļu rūgtumu un lielo alkohola saturu (55%). Ir arī dzeltenā šartrēze — mazāk stipra (40% alkohola) un saldāka.

Kartūziešu jeb Andalūzijas zirgi

Gadsimtiem ilgi Spānijas Andalūzijas provinces kartūziešu mūki nodarbojās ar zirgu audzēšanu. Zirga šķirne ir veidojusies, krustojot vietējo savvaļas zirgu soraiju ar dažādiem ievestiem kara zirgiem. Tie bija berberu zirgi barbi, kurus Ibērijas pussalā ieveda mauri, tie bija Senās Romas karavīru izcilākie jājamzirgi, tie bija arābu zirgi no Tuvajiem Austrumiem. 15. gadsimtā klostera paspārnē tika nodibinātas Andalūzijas zirgu audzētavas Terezā, Seviļā un Kazallo. Andalūzijas zirgi tiek dēvēti arī par tīršķirnes spāņu zirgiem (spāņu: Pura Raza Espanol — PRE, tie ir zināmi arī ar citiem nosaukumiem: Ibērijas jājamzirgs, Ibērijas kara zirgs, kartūziešu zirgs, spāņu zirgs). Zirgi tika augsti vērtēti Eiropas karaļnamos un augstmaņu vidū, pateicoties to skaistajām formām un lieliskajiem fiziskajiem dotumiem. Andalūzijas zirgi izceļas ar savu ārieni, parasti tie ir sirmā vai baltā krāsā, retāk bēri vai dūkani. Tie ir kompakti, proporcionāli veidoti zirgi, skausta augstums ir 155-160 cm. Krēpes un aste ir bagātīgi apmatoti. Andalūziešiem ir plakana vai nedaudz ieslīpa deguna forma, mazas ausis, galva novietota uz masīva kakla. Krūtis ir platas, krusti lēzeni.

Sākot ar 18. gadsimtu kartūziešu mūki kļuva par galvenajiem Andalūzijas zirga audzētājiem Spānijā. Tieši kartūziešu līnijas zirgus uzskata par vistīrākajiem Andalūzijas zirgiem, un to ciltsraksti ir vieni no vecākajiem pasaulē. Mūsdienās kartūziešu līnija ir ļoti reta, tā sastāda tikai 3% no visiem Andalūzijas zirgiem. Kartūziešu līniju uzsāka divi brāļi zirgaudzētāji Andres un Djego Zamoras 18. gadsimtā, iepērkot ērzeli El Soldado. Ērzelis tika sapārots ar divām ķēvēm, kuras bija nopirktas no Spāņu karaļnama. Karaļnama staļļi bija vienas no vecākajām spāņu zirgu audzētavām Spānijā. Viens no El Soldado dēliem Esklavo kļuva par kartūziešu līnijas ciltstēvu. Tas bija tumši sirms ērzelis. Nelielu baru ar ķēvēm, kas bija aplecinātas ar Esklavo, 1736. gadā brāļi nodeva kartūziešu mūku apgādībā kā ķīlu. Pārējie Esklavo pēcnācēji iejuka kopējā Andalūzijas zirgu masā, bet nelielajam ķīlas zirgu baram mūki rūpīgi veica ciltsdarbu un selekciju. Šos zirgus sauca par Zamoru zirgiem, un turpmākos gadsimtos mūki kā dārgumu turēja savus Zamoru zirgus.

Tikai pateicoties kartūziešu mūku mīlestībai un lepnumam uz saviem Zamoru zirgiem, Andalūzijas zirgu šķirne ir izdzīvojusi līdz mūsdienām. Kartūziešu mūki nepakļāvās 18. gadsimta karaļa pavēlei krustot vietējos andalūziešus ar Neapoles zirgiem un citiem centrālās Eiropas zirgiem. Tomēr viņi iepirka un krustoja savas ķēves ar izciliem arābu ērzeļiem un barbiem. 19. gadsimta sākumā bija izveidota un nostiprināta Andalūzijas zirgu kartūziešu līnija. 19. gadsimtā Andalūzijas zirgu šķirnes kvalitāte Spānijā tika atkal apdraudēta, kad Napoleona armija konfiscēja lielu skaitu zirgu. Savu ganāmpulku kartūziešu brāļiem izdevās paslēpt un vēlāk izmantot šķirnes atjaunošanai. 1832. gadā Spānijas zirgu populāciju piemeklēja epidēmija, kā rezultātā izdzīvoja tikai Kartujas klostera andalūzieši. Līdz pat 1962. gadam andalūziešu eksports bija aizliegts. Mūsdienās kartūziešu līnijas Andalūzijas zirgus audzina valsts zirgaudzētavās netālu no Heresas de la Fronteras, Badahozas un Kordobas.

Kartūziešu līnijas Andalūzijas zirgiem ir divas unikālas pazīmes, kas nav citiem andalūziešiem. Zirgi tās ir mantojuši no sava ciltstēva Esklavo. Pirmā ir kārpa zem astes. Šāda kārpa bija arī Esklavo, un visiem kartūziešu līnijas zirgiem ir šāda kārpa. Mūsdienās šo defektu uzskata par vienu no galvenajām pazīmēm un pierādījumiem, ka zirgs ir Esklavo pēctecis. Otra pazīme neparādās vienmēr, bet Esklavo pēctečiem mēdz tuvu pie ausīm vai aiz ausīm būt izaugumi, ko sauc par ragiem. Skaidrojums "ragiem" ir dažāds, bet populārākais ir kalcija uzkrājums. Ragu esamību zirgam pretēji kārpai neuzskata par pazīmi, kas apliecinātu zirga piederību kartūziešu līnijai.

Ārējās saites par šo tēmu

• Kartūziešu ordeņa centrālā mājas lapa
• Dokumentālā filma "Lielajā klusumā" (Režija: Filips Grēnings, Vācija 2005, 162 min.)
• Орден картезианцев (krievu val.)
• Rožukroņa lūgšanas vēsture^{[novecojusi saite]}
• Andalūzijas zirgi^{[novecojusi saite]}
• Sito italiano sull'universo certosino