Karnevāla kultūra

Jēdzienu karnevāla kultūra, runājot par viduslaiku un renesanses karnevālu, šo laikmetu oficiālās un tautas kultūras attiecībām un smieklu kultūru, ir ieviesis krievu literatūrzinātnieks Mihails Bahtins darbā "Fransuā Rablē daiļrade un viduslaiku un renesanses tautas smieklu kultūra". Šis jēdziens un ar to saistītās Bahtina idejas ir aktuālas arī mūsdienu literatūrzinātnē, kulturoloģijā, filozofijā, runājot par, piemēram, oficiālās kultūras un tautas kultūras pretstatu vai postmodernisma literatūras karnevalizāciju.

Karnevāla pazīmes

Viduslaikos karnevāli visvairāk izplatīti bija romāņu valstīs, īpaši Francijā, to kopilgums varēja sasniegt pat trīs mēnešus gadā. Kā uzskata Bahtins, viduslaiku karnevāls uzskatāms par principiālu pretstatu oficiālajiem valsts un baznīcas kultiem, rituāliem, ceremonijām, svētkiem. Karnevāls ir izteikti nereliģiozs, laicīgs; tas ir izteikti juteklisks un konkrēts, atmetot misticismu, maģijas elementus utt. Karnevālam raksturīgs arī spēles elementi, taču tajā nav sadalījuma skatītājos un izpildītājos, dalībnieki ir visi, turklāt karnevālu nevēro — tajā dzīvo, un tas ir visus tautas slāņus aptverošs. Karnevāls uzskatāms par īpašu dzīves formu ("karnevālā spēlē pati dzīve, un spēle uz laiku kļūst par pašu dzīvi"), kurā sairis ierastais stingrais cilvēku hierarhiskais norobežojums, tiek ignorētas jebkādas privilēģijas, feodālās sabiedrības normas un aizliegumi. Karnevālā vieno īpašā familiaritāte, pazūd ierastā atsvešinātība.

Karnevāla norisēs raksturīga parasto opozīciju (augša — apakša, seja — mugura) apvēršana, karnevāls bieži parodē (arī, piemēram, oficiālos baznīcas kultus). Arī karnevāla smiekli ir īpaši — tie nav individuāli, bet gan kolektīvi, proti, tautiski un universāli (smiekli par visu un visiem, tātad arī pašiem par sevi). Karnevāla smiekli ir ambivalenti, tie ir gan jautri un līksmojoši, gan reizē arī izsmejoši un asi ("aprok un atjauno").

Skatīt arī

• Vastlāvji
• Meteņi