Karaliskais ērglis
Karaliskais ērglis (Aquila heliaca) ir liela auguma vanagu dzimtas (Accipitridae) plēsīgais putns, kas pieder ērgļu ģintij (Aquila). Tas ligzdo Eiropas dienvidaustrumos un Āzijas rietumu un centrālajā daļā. Lielākā daļa populācijas ir gājputni un ziemo Āfrikas ziemeļaustrumos un Āzijas dienvidos.[1] Latvijā ir fiksēti divi caurceļošanas gadījumi (2013. un 2014. gadā).[2]
| Karaliskais ērglis Aquila heliaca (Savigny, 1809) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Vanagveidīgie (Accipitriformes) |
| Dzimta | Vanagu dzimta (Accipitridae) |
| Apakšdzimta | Ērgļu apakšdzimta (Aquilinae) |
| Ģints | Ērgļu ģints (Aquila) |
| Suga | Karaliskais ērglis (Aquila heliaca) |
| Izplatība | |
|
Sastopams ligzdošanas sezonā
Sastopams ziemošanas sezonā | |
 Karaliskais ērglis Vikikrātuvē | |
Eiropas populācijas
labot šo sadaļu
Karaliskais ērglis saskaņā ar Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (IUCN) datiem ir iespējami apdraudēta suga (angļu: vulnerable).[3] Īpaši Eiropā tā izdzīvošana ir apdraudēta, karaliskais ērglis gandrīz vairs nav sastopams Ungārijā, Čehijā un Austrijā.[3] No Eiropas populācijām vienīgā, kas uzrāda pieaugošu tendenci, ir Panonijā (Ungārijas ziemeļos un Slovākijā) dzīvojošie ērgļi.[4] Vistālāk uz rietumiem sastopamā karalisko ērgļu populācija mājo Austrijas un Čehijas robežas reģionā. Tās lielums ir 15—20 ligzdojošie pāri. Noturīgas šīs sugas populācijas sastopamas Bulgārijas un Turcijas reģionā, putni galvenokārt ligzdo Eiropas zaļās jostas (gar dzelzs priekškara robežu) teritorijās.
Izskats
labot šo sadaļuKaraliskais ērglis ir liels plēsīgais putns. Tā ķermeņa garums ir 72—84 cm, spārnu plētums 1,8—2,15 m, svars 2,4—4,5 kg.[5] Mātītes ir par ceturto daļu lielākas nekā tēviņi. Ķermeņa apspalvojums ir tumši brūns, galva un kakls gaišāki, zeltaini brūni, bet uz pleciem izceļas kontrastējoši, balti laukumi. Tā aste ir tumši pelēka, ar melnu, platu joslu astes galā, bet paši lidspalvu galiņi ir balti. Arī spārnu lidspalvām ir baltas maliņas.[5] Zemaste gaiši brūna. Acis un pēdas ir dzeltenas, knābis pelēks, ar melnu galu. Karaliskā ērgļa spārni un aste proporcionāli ir ļoti gari, galva un pēdas lielas.[5] Jaunie putni ir gaiši brūni, ar tumši brūnām svītrām uz galvas, krūtīm un spārniem, iztrūkst baltie plecu laukumi.
Ārēji karaliskais ērglis ir ļoti līdzīgs Spānijas ērglim, bet ir par to nedaudz lielāks, ar mazākiem baltajiem plecu laukumiem.[1] Nesenā pagātnē abas sugas tika sistematizētas kā viena suga.
Uzvedība
labot šo sadaļuKaraliskais ērglis ir zemieņu plēsīgais putns, tomēr, samazinoties piemērotiem dzīves apstākļiem, tas sastopams arvien augstāk kalnos. Tas mājo līdz 1800 metriem virs jūras līmeņa, bet ir novērots līdz 3900 metriem. Karaliskais ērglis dzīvo mežos, stepē un lauksaimniecības kultivētajās zemēs, ja tur aug koki. Tas priekšroku dod lēzeniem pacēlumiem un kalnu nogāzēm. Lai arī putnu var novērot arī ļoti sausās biomās — tuksnešos un pustuksnešos, tas labprātāk izvēlas zaļākus un mitrākus reģionus.[5]
Barība
labot šo sadaļuKaraliskais ērglis medī nelielus zīdītājus, piemēram, suslikus, zemes vāveres, murkšķus, smilšu peles, kāmjus un zaķus. Par tā upriem kļūst arī dažādi rāpuļi, bruņurupučus ieskaitot, kukaiņi un putni, piemēram, zosis, pīles, fazānus, baloži, vārnas un pat flamingo. Karaliskais ērglis medī arī citus plēsīgos putnus, kas augumā nepārsniedz lauku liju. Retos gadījumos tiek nomedīta kāda zivs, kas parasti ir mazākas par 2 kg.[5][6]
Karaliskais ērglis medī vienatnē vai ar savu partneri. To var novērot dežūrējam pie grauzēju alām. Reizēm tas medījumu nozog no citiem plēsīgajiem putniem.[5]
Ligzdošana
labot šo sadaļuDzimumbriedumu karaliskie ērgļi sasniedz četru gadu vecumā un veido pārus uz mūžu. Ligzdu parasti iekārto augstā kokā (10—20 metru augstumā), kuram blakus nav citu koku.[5] Tā tiek būvēta no zariem un izklāta ar sausu zāli un spalvām. Ligzda ir 1,2—1,5 metrus plata un 60–70 cm augsta, bet veca ligzda var būt 2,4 m plata un 1,8 m augsta.[5] Šāda ligzda sver līdz 100 kg. Ļoti retos gadījumos ligzdu var novērot uz klints dzegas vai uz zemes.[1] Vienam pārim var būt vairākas ligzdas, kuras tiek ligzdots rotācijas kārtībā.[5]
Martā vai aprīlī mātīte izdēj 1—4 olas. Inkubācijas periods ilgst 43—52 dienas, perē abi vecāki. Ļoti bieži no dējuma izdzīvo tikai viens putnēns, vecākajam un spēcīgākajam nogalinot jaunākos.[1][5] Jaunie putni ligzdu atstāj 60—77 dienu vecumā[1] un paliek ligzdas tuvumā. Mātīte turpina barot jauno putnu papildus 160 dienas, līdz tas pats iemācās medīt un spēj izdzīvot bez piebarošanas.[5]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 Meyburg, B. U. (1994). Eastern Imperial Eagle (Aquila heliaca). Pp. 194-195 in: del Hoyo, Elliott & Sargatal. eds. (1994). Handbook of the Birds of the World, vol. 2. ISBN 84-87334-15-6
- ↑ «Ornitofaunistika: Karaliskais ērglis Aquila heliaca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 27. jūnijā. Skatīts: 2015. gada 30. janvārī.
- ↑ 3,0 3,1 IUCN: Aquila heliaca
- ↑ Spatial variation in prey composition and its possible effect on reproductive success in an expanding eastern imperial eagle (Aquila heliaca) population
- ↑ 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 «The Eagle Directory: Eastern Imperial Eagle - Aquila heliaca». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014. gada 23. jūnijā. Skatīts: 2014. gada 22. decembrī.
- ↑ Spatial variation in prey composition and its possible effect on reproductive success in an expanding eastern imperial eagle (Aquila heliaca) population
Ārējās saites
labot šo sadaļu| Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karaliskais ērglis |