Karaļa Kārļa Zeme

Karaļa Kārļa Zeme (norvēģu: Kong Karls Land) ir Norvēģijai piederoša neapdzīvotu salu grupa Arktikā. Salas stiepjas 90 km garumā ziemeļaustrumu—dienvidrietumu virzienā, sastāv no trijām galvenajām salām (Kongsejas, Svenskejas un Ābela salas), kā arī vairākām nelielām saliņām un klintīm. Ērika Ēriksena šaurums ziemeļos to atdala no Ziemeļaustrumu Zemes, bet Olgas šaurums rietumos — no Edža salas un Barenca salas. Augstākais kalns ir Reciusfjellets Kongsejas rietumos (320 m). Karaļa Kārļa Zemē sastopama lielākā leduslāču populācija Svalbārā. Visa salu teritorija un akvatorija ap tām ietilpst Ziemeļaustrumu Svalbāras dabas rezervātā.

Karaļa Kārļa Zeme
Kong Karls Land
Salu (centrā) satelītattēls
Karaļa Kārļa Zeme Karaļa Kārļa Zemes izvietojums Svalbāras arhipelāgā
Ģeogrāfija
Izvietojums	Barenca jūra
Koordinātas	78°45′N 28°30′E
Arhipelāgs	Svalbāra
Salu skaits	5
Platība	331 km²
Augstākais kalns	Reciusfjellets 320 m
Administrācija
Norvēģija
Teritorija	Svalbāra
Demogrāfija
Iedzīvotāji	0
Karaļa Kārļa Zeme Vikikrātuvē

Vēsture

Salas, domājams, atklājis angļu vaļu mednieks Tomass Edžs 1617. gadā, kurš to nodēvēja par Vičes Zemi (Wiche Land) par godu vienam no Muscovy Company īpašniekiem Ričardam Vičem (Richard Wyche). Atklājums tika aizmirsts un salas no jauna 1853. gadā atklāja norvēģu kapteinis Ēriks Ēriksens, kurš gan to sajauca ar Gilesa Zemi. 1959. gadā viņš izkāpa krastā Svenskejā. Karaļa Kārļa Zemes nosaukumu König Karl Land pirmoreiz lietoja Teodora fon Heiglina ekspedīcijas kartogrāfs Petermans, attiecinot to uz Virtembergas karali Kārli I. Norvēģi arī lietoja šo nosaukumu, bet attiecināja to uz Norvēģijas un Zviedrijas karali Kārli XV.