Kviteja
Kviteja (norvēģu: Kvitøya — ‘Baltā sala’) ir Norvēģijai piederoša neapdzīvota sala Arktikā, piektā lielākā no Svalbāras arhipelāga salām.[1]
| Kviteja | |
|---|---|
| Kvitøya | |
 | |
  Kviteja | |
| Ģeogrāfija | |
| Izvietojums | Ziemeļu ledus okeāns |
| Koordinātas | 80°09′05″N 32°35′37″E / 80.15139°N 32.59361°EKoordinātas: 80°09′05″N 32°35′37″E / 80.15139°N 32.59361°E |
| Arhipelāgs | Svalbāra |
| Platība | 682 km² |
| Augstākais kalns | 410 m |
| Administrācija | |
 Norvēģija | |
| Teritorija | Svalbāra |
| Demogrāfija | |
| Iedzīvotāji | 0 |
 Kviteja Vikikrātuvē | |
Ģeogrāfija
labot šo sadaļuKviteja izvietojusies arhipelāga ziemeļaustrumos un ir Norvēģijas tālākais austrumu punkts. 99% no salas teritorijas aizņem 410 m augsts ledus kupols. No ledus brīvajos apgabalos salas dienvidrietumos un ziemeļaustrumos valda arktiskais tuksnesis. Visu salas teritoriju aizņem Ziemeļaustrumu Svalbāras dabas rezervāts.
Vēsture
labot šo sadaļuSalu atklāja holandiešu jūrasbraucējs Korneliss Giless (Cornelis Giles) 1707. gadā un ilgu laiku tā tika dēvēta par Gilesa Zemi. Tagadējā vārdā to nosauca norvēģu vaļu mednieks Juhans Hjellsens no Trumses 1876. gadā (sākotnēji — Hvidøen).
Kviteja ir Salomona Andrē 1897. gada gaisa balona ekspedīcijas bojāejas vieta. Ekspedīcija ar ūdeņradi pildītā gaisa balonā plānoja no Svalbāras sasniegt Ziemeļpolu.
1897. gada 11. jūlijā Andrē kopā ar diviem pavadoņiem — fiziķi un fotogrāfu Nilsu Strindbergu un inženieri Knutu Frenkelu — pacēlās no Danskejas arhipelāga ziemeļrietumos paša konstruētā ar ūdeņradi pildītā gaisa balonā Örnen (‘Ērglis’). Ekspedīciju atbalstīja Zviedrijas Karaliskā zinātņu akadēmija un tā bija izraisījusi lielu sabiedrības uzmanību. 14. jūlijā, pēc trīs dienu grūta ceļojuma aptuveni 475 km garumā, gaisa balons tika nosēdināts uz pakledus Ziemeļu Ledus okeānā, jo tālāk lidot vairs nespēja dēļ apledojuma un ūdeņraža zuduma. Lai gan ekspedīcija bija labi sagatavota šādai situācijai un iespējamajai ceļošanai pa okeāna ledu, atpakaļceļš līdz sauszemei izvērtās sarežģīts. Tikai 6. oktobrī viņi sasniedza Kviteju, kur spēja izveidot nelielu nometni vienīgajā no ledus brīvajā vietā.[2]
Domājams, ka ekspedīcijas dalībnieki turpat arī gāja bojā tuvāko nedēļu laikā. Par iespējamajiem nāves cēloņiem tiek minēta trihineloze, leduslāču uzbrukumi un saindēšanās ar ogļskābo gāzi no petrolejas prīmusa, ko izmantoja telts apsildīšanai. Viņu nometne, tostarp Andrē dienasgrāmatas atliekas un fotouzņēmumu negatīvi, tika atrasta 1930. gadā norvēģu polārpētnieku ekspedīcijā. Tāpat tika atrasti visu tās dalībnieku līķi, kas ar godu tika pārvesti un apbedīti Zviedrijā.
Salā par godu ekspedīcijas dalībniekiem uzstādīts piemiņas memoriāls.