Kārlis II Plikgalvis
Kārlis II Plikgalvis (franču: Charles II le Chauve; dzimis 823. gada 13. jūnijā, miris 877. gada 6. oktobrī) bija Karolingu dinastijas valdnieks: laikā no 843. līdz 877. gadam Rietumfranku valsts (vēlākās Francijas Karalistes) karalis, bet no 875. līdz 877. gadam arī Rietumu imperators. Viņš bija imperatora Luija I Dievbijīgā un viņa otrās sievas Bavārijas Judītes jaunākais dēls.
Kārlis II Plikgalvis Charles II le Chauve | |
---|---|
Rietumfranku valsts karalis | |
Amatā 843 — 877 | |
Priekštecis | Luijs I Dievbijīgais |
Pēctecis | Luijs II |
Rietumu imperators | |
Amatā 875 — 877 | |
Priekštecis | Ludvigs II |
Pēctecis | Kārlis III Resnais |
| |
Dzimšanas dati |
823. gada 13. jūnijā Frankfurte pie Mainas (mūsdienu Vācija) |
Miršanas dati |
877. gada 6. oktobrī (54 gadu vecumā) Savoja (mūsdienu Francija) |
Tēvs | Luijs I Dievbijīgais |
Māte | Bavārijas Judīte |
Bērni | Luijs II, Kārlis III |
Pēc Luija I Dievbijīgā nāves 840. gadā sākās cīņas par Franku Karalistes valdnieka troni starp trim viņa dēliem. 843. gadā Kārlis Plikgalvis ar brāļiem, Kārļa Lielā mazdēliem Lotāru I un Ludviķi Vācieti noslēdza Verdenas līgumu, kā rezultātā sadalīja Franku valsti. Līguma parakstīšanas rezultātā Kārlis ieguva teritoriju uz rietumiem no Reinas. Pēc brāļa Lotāra I dēla Ludviga II nāves viņš ieguva arī Vidusfranku valsti (tostarp mūsdienu Itālijas ziemeļus) un pāvests Jānis VIII Kārli II kronēja par imperatoru.
Kārļa II valdīšanas laikā Rietumfranku valsti pastāvīgi apdraudēja vikingu iebrukumi. 845. gadā vikingu karaspēks, iespējams, leģendārā Ragnāra Lodbroka vadībā ieņēma un izlaupīja Parīzi. Vienīgā iespēja izvairīties no vikingu sirojumiem bija maksāt tiem izpirkuma maksu, lai atpirktos, karalis bija spiests izmaksāt 7000 mārciņas sudraba. 858. gadā Kārlis II uzsāka cīņu pret vikingiem, taču vienlakus viņam nācās cīnīties arī pret iekšējiem ienaidniekiem, īpaši Akvitānijas karali Pipinu II. No 860. gada franki pamazām guva panākumus, tai skaitā uzpērkot dāņu vikingus, lai tie uzbrūk citiem vikingiem Sēnas lejtecē. Daļa vikingu pārgāja franku karaļa pusē, pieņēma kristietību un palīdzēja aizsargāties pret iebrucējiem. Tāpat nozīmīga bija nocietinājumu būve ap pilsētām, kuru ieņemšanai vikingu sirotājiem prasmju nebija.
Ārējās saites
labot šo sadaļu- Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Kārlis II Plikgalvis.
- Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
- Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
- Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
- Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Šis ar vēsturi saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |
Karolingu dzimtas valdnieks | ||||
---|---|---|---|---|
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||||
Priekštecis: Luijs I Dievbijīgais |
Rietumfranku valsts karalis 843–877 |
Pēctecis: Luijs II | ||
Priekštecis: Ludvigs II |
Rietumu imperators 875–877 |
Pēctecis: Kārlis III |