Kārlis Irbe (1885—1966)
- Šis raksts ir par Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputātu. Par citu personu ar šādu vārdu skatīt rakstu Kārlis Irbe.
Kārlis Irbe (1885. gada 16. janvāris — 1966. gada 2. novembris) bija Latvijas luterāņu garīdznieks un politiķis. Bijis Satversmes sapulces un 1. Saeimas deputāts.
| Kārlis Irbe | |
|---|---|
| 1. Saeimas deputāts | |
|
Amatā 1922. gads — 1925. gads | |
| Satversmes sapulces deputāts | |
|
Amatā 1920. gada 1. maijs — 1922. gada 7. novembris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1885. gada 16. janvārī Šķēde, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1966. gada 2. novembrī (81 gada vecumā) Rīga, Latvijas PSR, PSRS (tagad Latvija) |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Kristīgā nacionālā savienība |
| Dzīvesbiedrs(-e) | Erna Irbe |
| Profesija | mācītājs |
| Augstskola | Tartu Universitāte |
| Reliģija | luterisms |
Biogrāfija labot šo sadaļu
Kārlis Irbe piedzima 1885. gada 16. janvārī Šķēdes muižā rentnieku Ernesta un Annas ģimenē. Mācījies Naudītes pagasta skolā un Jelgavas ģimnāzijā, kuru absolvēja ar Uzslavas rakstu. Pēc tam studēja teoloģiju Tartu Universitātē, zināšanas papildināja Berlīnes un Leipcigas universitātēs.[1]
Kārlis Irbe mācītāja kandidāta gadu kalpoja Jelgavā pie mācītāja Jāņa Reinharda, ordinēts Jelgavā 1910. gada 28. februārī. Viņa ordinācija notika latviešu valodā, kaut arī tolaik luterāņu mācītāju ordinācijas parasti notika vācu valodā.[1] 1911. gadā Kurzemes konsistorija nosūtīja Irbi uz Strūžānu draudzi Latgalē. 1913. gadā Irbes vadībā tika uzsākta Balvu luterāņu baznīcas celtniecība. Tā tika iesvētīta 1915. gada maijā. Balvu luterāņu baznīcā ir uzstādīta piemiņas plāksne Kārlim Irbem.[1] 1918. gadā Irbe īslaicīgi nonāca Rīgā, kur kalpoja Sv. Trīsvienības draudzē. No 1922. gada līdz 1936. gada decembrim Irbe bija par Latgales iecirkņa prāvests ar uzdevumu rūpēties par latviešu luterāņu draudžu izveidošanu Latgalē.[1]
1920. gadā ievēlēts Satversmes sapulcē, kurā strādāja līdz 1922. gadam. No 1922. līdz 1925. gadam bija Saeimas deputāts.[2] Pārstāvējis Kristīgo nacionālo savienību. Kandidējis arī 2. Saeimas vēlēšanās 1925. gadā un 4. Saeimas vēlēšanās 1931. gadā.[3]
Pēc Otrā pasaules kara pret Irbi kā pret garīdznieku tika veiktas represijas. 1946. gada 26. februārī viņš tika arestēts un pusotru gadu pavadīja t.s. «Stūra mājā». Viņš tika notiesāts uz 10 gadiem un izsūtīts uz Karagandu.[1] 1949. gada martā uz Krieviju tika izsūtīta Irbes ģimene — sieva Erna un dēli Jānis un Paulis. 1955. gadā, izbeidzoties ieslodzījuma termiņam, Kārlis Irbe nonāca pie ģimenes Amūras apgabala Blagoveščenskā. 1956. gadā Irbe un viņa jaunākais dēls Paulis atgriezās Latvijā. Vēlāk atgriezās arī sieva Erna un dēls Jānis.[1]
Mūža pēdējos gadus Irbe pavadīja, kalpojot Rīgas Sv. Trīsvienības draudzē. Kārlis Irbe nomira 1966. gada 2. novembrī un tika apbedīts Sv. Trīsvienības draudzes kapsētā blakus baznīcai.[1] Ģimene vēlējās viņu apbedīt Meža kapos līdzās radiniekam, mācītājam Kārlim Irbem, taču nesaņēma atļauju.[1]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 1,7 «Irbe Kārlis». Balvu reģiona kultūrvēstures datu bāze. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.
- ↑ Latvijas darbinieku galerija 1918—1928. 1929. 51. lpp.
- ↑ «Kārlis Irbe». Latgales dati. Skatīts: 2016. gada 23. aprīlī.