Johanness Āviks
Johanness Āviks (igauņu: Johannes Aavik, dzimis 1880. gada 8. decembrī Laimjalā, Sāremā apriņķī, Igaunijā, miris 1973. gada 18. martā Stokholmā, Zviedrijā) bija igauņu valodnieks, kuram bija liela loma igauņu valodas attīstībā un modernizācijā.[1]
| ||||||||||||
| ||||||||||||
Dzīvesgājums labot šo sadaļu
Āviks no 1902. līdz 1903. gadam Tērbatas universitātē studēja vēsturi. 1905. gadā absolvēja Ņežinas universitāti. 1910. gadā absolvēja Helsinku universitāti, iegūstot doktora grādu romāņu valodās. Darbojies arī kustībā „Jaunā Igaunija”. No 1926. līdz 1933. gadam Āviks Tartu universitātē pasniedza igauņu un franču valodu. 1934. gadā Igaunijas izglītības ministrija iecēla viņu par skolu konsultantu un inspektoru. 1944. gadā, sākoties padomju okupācijai, devās trimdā uz Stokholmu, kur arī pavadīja atlikušo mūžu.
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ Astrīde Ivaska (1961). "Kultūras tautas valodas uzdevumi un iespējas". Jaunā Gaita 32: 195.
Ārējās saites labot šo sadaļu
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Johanness Āviks.
 | Šis biogrāfiskais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to. |