Jodūdeņradis

ķīmisks savienojums

Jodūdeņradis (HI) ir joda un ūdeņraža binārais savienojums. HI ir bezkrāsaina, ļoti smaga gāze ar kodīgu smaku. Jodūdeņradis labi šķīst ūdenī, veidojot ļoti stipru skābijodūdeņražskābi (piesātināts šķīdums pie 0 °C satur ap 90% HI). 10 °C temperatūrā 1 tilpumā ūdens izšķīst 425 tilpumi jodūdeņraža.[1] Mitrā gaisā jodūdeņradis, tāpat kā citi halogēnūdeņraži, veido miglu. Zemās temperatūrās var izdalīt vairākus jodūdeņraža kristālhidrātus.

Jodūdeņradis
Hydrogen-iodide-2D-dimensions.svg
Jodūdeņraža struktūrformula ar starpatomu attālumu
Hydrogen-iodide-3D-vdW.svg
BJodūdeņraža molekulas modelis
Citi nosaukumi ūdeņraža jodīds
CAS numurs 10034-85-2
Ķīmiskā formula HI
Molmasa 127,904 g/mol
Blīvums 5,79 kg/m3
Kušanas temperatūra -50,80 °C
Viršanas temperatūra -35,36 °C
Šķīdība ūdenī 245 g/100 ml

IegūšanaLabot

Rūpniecībā jodūdeņradi iegūst, jodam reaģējot ar hidrazīnu:

2I2 + N2H4 → 4HI + N2

Jodūdeņradi laboratorijas apstākļos iegūst, hidrolizējot fosfora trijodīdu:

PI3 + 3H2O → H3PO3 + 3HI

Lai iegūtu gāzveida jodūdeņradi, koncentrētai jodūdeņražskābei pievieno ūdensatņēmējas vielas, piemēram, fosfora pentoksīdu[2].

HI var iegūt, reducējot jodu ar sērūdeņradi:

H2S + I2 → S + 2HI

Jodūdeņradis veidojas arī, tieši reaģējot jodam ar ūdeņradi, taču šī reakcija noris tikai sildot un ne līdz galam, jo iestājas ķīmiskais līdzsvars:

H2 + I2 ⇄ 2HI

ĪpašībasLabot

Šķīstot ūdenī, veidojas hidroksonija un jodīda joni:

НI + H2O ⇌ H3O+ + I

Ar ūdeni jodūdeņradis veido azeotropu maisījumu, kas satur 57% НI (šāda maisījuma viršanas temperatūra ir 127 °C).

Jodūdeņradis sāk termiski sadalīties apmēram 300 °C temperatūrā.

Jodūdeņradim ir izteiktas reducējošas īpašības, piemēram, sērskābi tas spēj reducēt līdz pat sērūdeņradim[3]:

8HI + H2SO4 → 4I2 + H2S + 4H2O

IzmantošanaLabot

Jodūdeņradi lieto organiskajā sintēzē par reducētāju, kā arī citu joda savienojumu iegūšanai.

AtsaucesLabot

  1. Г. Реми. Курс неорганической химии. Том I. Москва : Издательство иностранной литературы, 1963, 846. lpp. (krieviski)
  2. Карякин Ю. В., Ангелов И. И. Чистые химические вещества. Москва : Химия, 1974, 170. lpp. (krieviski)
  3. N. Ahmetovs. Neorganiskā ķīmija. R:, Zvaigzne, 1978, 299. lpp.