Atvērt galveno izvēlni

Jūliuss Voldemārs fon Vulfs (vācu: Julius Woldemar Baron von Wulf, 1809-1872) bija vācbaltu jurists un muižnieks, kas pabeidza Gaujienas muižas pils būvi.

Jūliuss Voldemārs fon Vulfs
Julius Woldemar von Wulf
Jūliuss Voldemārs fon Vulfs
Personīgā informācija
Dzimis 1809. gada 31. maijā
Aumeisteru muiža, Valkas apriņķis, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1872. gada 10. janvārī (62 gadi)
Vīsbādene, Prūsijas karaliste (tagad Karogs: Vācija Vācija)
Dzīves vieta Gaujiena
Tautība vācbaltietis
Nodarbošanās muižnieks
Vecāki Ādolfs Heinrihs fon Vulfs, Kristīne Katrīna Nandelštete
Dzīvesbiedre Šarlote fon Reiterna
Bērni Ādolfs Gerhards, Voldemārs, Vilhelmīne Šarlote, Auguste Emma Frederika, Marija Alvīne Elizabete

DzīvesgājumsLabot

Dzimis 1809. gada 31. maijā Aumeisteru muižas īpašnieka Ādolfa Heinriha fon Vulfa (1765-1843) un viņa sievas Kristīnes Katrīnas, dzimušas Nandelštetes (1776-1845), astoņu bērnu ģimenē kā otrais dēls. 1818. gadā viņa tēvs nopirka Gaujienas pilsmuižu un ap 1830. gadu uzcēla muižkunga māju. Saskaņā ar 1828. gadā Aumeisteru muižā noslēgto mantojuma sadalījuma līgumu starp Ā. Vulfa mantiniekiem Jūliuss fon Vulfs ieguva Gaujienas pilsmuižu, Cesvaines pilsmuižu un vēl 10 muižas 530 600 sudraba rubļu vērtībā. Viņa tēvs saviem mantiniekiem pēc nāves 1843. gadā kopumā atstāja 25 muižas 1 251 600 sudraba rubļu vērtībā.

No 1848. līdz 1850. gadam Jūliuss fon Vulfs pabeidza būvēt lepno Gaujienas muižas pili ar 52 telpām vēlīnā klasicisma stilā, ko vēlāk papildināja ar sešu kolonnu portiku. Tuvāko zemnieku mājas humora dēļ muižnieks nosauca Eiropas lielāko pilsētu vārdos - Berlīne, Londona, Vīsbādene, Parīze u.c.[1] 1850. gadā Vācijā salaulājās ar Šarloti fon Reiternu (Charlotte von Reutern, 1826-1904), 1855. gadā piedzima viņu pirmā meita Vilhelmīne, 1856. gadā otrā meita Auguste, 1857. gadā pirmais dēls Ādolfs Gerhards.[2] Vasarās viņš devās uz Gaujienu un citām muižām, bet ziemā atgriezās pie ģimenes Vācijā. Viņa dzīve pārvērtās, kad 1858. gada rudenī Jūliuss fon Vulfs Vīsbādenē divkaujā nošāva savu sāncensi. Vietējā tiesa par to viņam piesprieda vairākus gadus cietuma, taču viņš aizbēga un atgriezās Gaujienas pilī.

1868. gadā viņš sapulcinājis sešu apkārtējo sev piederošo pagastu vecākos un katram pagastam dāvinājis 8 pūrvietas zemes pagastnama un skolas būvei, kā arī būvmateriālus un 500 rubļu gadā skolotāju algošanai. 1869. gadā Latviešu Avīžu pielikums "Baznīcas un skolu ziņas" rakstīja, ka Jūliuss fon Vulfs savu muižu zemniekiem atlaidis visus pēdējo gadu parādus, algojis skolmeistarus un piešķīris līdzekļus daktera nama būvei, licis pagastiem izdalīt noteiktas summas tiem, kam vairāk trūkums.

1871. gada nogalē tomēr izlēmis atgriezties Vīsbādenē, kur viņu atpazina abi kādreiz divkaujā nogalinātā sāncenša dēli un nošāva medību laikā 1872. gada 10. janvārī (1871. gada 29. decembrī pēc vecā stila).[3] Viņa sieva Šarlote fon Vulfa uzbūvēja kapliču pie Gaujienas muižas, kur 1872. gada 7. septembrī apglabāja nošautā vīra iebalzamētās mirstīgās atliekas.

Cesvaines muižu mantoja viņa vecākais dēls Ādolfs Gerhards fon Vulfs (1857-1904), kas no 1890. līdz 1897. gadam uzcēla jauno Cesvaines pili. Gaujienas muižas īpašnieks bija viņa jaunākais dēls Voldemārs fon Vulfs (1866-1924), kas miris Vīsbādenē.

AtsaucesLabot

  1. Gaujienas pils no www.gaujiena.lv
  2. geni.com
  3. nekropole.info Archived 2013. gada 17. septembrī, Wayback Machine vietnē. (pēc D. Bruģa sagatavotiem materiāliem)