Jēkabpils Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīca
Jēkabpils Svētā Miķeļa Evaņģēliski luteriskā baznīca ir 1807. gadā uzbūvēts dievnams Jēkabpilī. Baznīca ir iekļauta Latvijas arhitektūras pieminekļu sarakstā. Tā atrodas Daugavas kreisajā pusē, Brīvības ielā 123, netālu no pilsētas domes ēkas.
| Jēkabpils Svētā Miķeļa evaņģēliski luteriskā baznīca | |
|---|---|
 | |
| Lua kļūda Modulis:VietasKarte, 351. rinda: Nav derīga longitude norādītā <strong class="error"><span class="scribunto-error mw-scribunto-error-34390243">Lua kļūda Modulis:Math, 162. rinda: bad argument #1 to 'upper' (string expected, got nil).</span></strong> vērtība. | |
| Pamatinformācija | |
| Atrašanās vieta |
 Jēkabpils, Jēkabpils novads, Latvija |
| Piederība konfesijai | Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca |
| Arhitektūras apraksts | |
| Celtniecības beigas | 1807. gads |
| Oficiālais nosaukums: Jēkabpils luterāņu baznīca | |
| Aizsardzības numurs | 9112 |
| Vērtības grupa | Reģiona nozīmes kultūras piemineklis |
| Tipoloģiskā grupa | Arhitektūra |
| Iekļaušana aizsardzībā | 1998. gada 19. decembris |
Koordinātas: 56°29′40″N 25°52′11″E / 56.49444°N 25.86972°E
Vēsture
labot šo sadaļuPašreiz esošo dievnamu sākuši celt iepriekš nodegušās koka baznīcas vietā. 1769. gada 5. augustā būvdarbu vadītāja Kaspara Lindes vadībā tika ielikts baznīcas pamatakmens. Būvniecības darbi apstājās, jo lielo pilsētas ugunsgrēku dēļ (1769. un 1773. gadā) draudzes locekļu turība bija zema, bet, pateicoties valsts izsniegtajiem 4300 dālderiem, dievnama būvniecība tika pabeigta un 1807. gada 15. decembrī notika baznīcas iesvētīšana.[1] Baznīcas tapšanas laikā kalpoja mācītāji F. V. Broks (1766-1788), J. V. Vāgners (1789-1811). Vēlāk sāka kalpot mācītājs J. F. Landbergs (1806-1856). Sākumā baznīcā tika lietotas harmonijas, līdz 1885. gadā tika uzbūvētas pirmās ērģeles aroda meistara jēkabpilieša Mārtiņa Krēsliņa vadībā. Tām bija 14 reģistri un 2 manuāļi.[2] Mācītāja K. F.Krīna laikā (1890-1915), kurš bija pirmais latviešu un vācu draudžu mācītājs, ērģeles tika pārbūvētas uz 6 reģistriem un manuāļiem. Viņa kalpošanas gados tika izdarīts daudz- virs altāra uzlikts zeltītais uzraksts "Soli Deo Gloria", iegādāta altārglezna "Kristus augšāmcelšanās", atjaunota mūra sēta un pēc pagasta skrīvera Lerša zīmējuma uzbūvēti vārti 1883. gadā, bet četrus gadus vēlāk par savāktajiem ziedojumiem stādīti kociņi. 1907. gadā tika veikti lielāki remontdarbi- nedrošā un zemā koka torņa vietā tika uzcelts mūra tornis.[1]
Pirmā pasaules kara laikā baznīca atradās piefrontes zonā (1915-1918). Baznīcas torņa abi zvani kopā ar pieciem draudzes kapsētu zvaniem 1915. gada rudenī evakuēti uz Krieviju, bet altārglezna vēlāk aizvesta uz Vāciju, pazuduši Dievgalda sudraba trauki un ērģeļu stabules. Pēc Pirmā pasaules kara draudzē īsākus laika posmus kalpoja mācītāji M.Kārtiņš, V.Gaučs, A.Dombrovskis, J.Kundziņš, kā arī LU teoloģijas fakultātes studenti. Ērģeles atjaunotas 1924. gadā, tās uzbūvēja A.Sūnāklis un 28. septembrī iesvētīja bīskaps R.Irbe.[1] No 1927. gada janvāra baznīcā sāka kalpot mācītājs Jānis Rūdolfs Mēders. Jau pirmajā viņa kalpošanas gadā Vācijā pasūtīja jaunu zvanu, kuru iesvētīja iecirkņa prāvests A.Millers 1927. gada septembrī, bet divus mēnešus vēlāk, 10. novembrī baznīcu sāka apgaismot elektriskā gaisma. Jānis Mēders draudzē nokalpoja 37 gadus, viņa vadībā baznīcā 1933. gadā tika veikts kapitālremonts, mācītājs palika ar savu draudzi arī Otrā pasaules kara gados. Pēc Otrā pasaules kara baznīcai nolauza krustu, bet to drīz atjaunoja. Mācītāja Jāņa Mēdera vietā 1964. gadā sāka kalpot mācītājs Artūrs Kaminskis.[1]
1991. gadā baznīcā sāka kalpot Modris Plāte, kura laikā izveidoja centrālapkuri 1992. gadā, bet trīs gadus vēlāk sākās mūra žoga atjaunošana. 1996. gada 21. septembrī baznīcas nišā pie ieejas novietoja tēlnieka Jāņa Bārdas krucifiksu, bet interjeru papildināja ar māslinieku Ilonas un Andra Silapēteru darinātu erceņģeļa Miķeļa skulptūru, ko 1995. gada 25. septembrī iesvētīja arhibīskaps Jānis Vanags, ar ko baznīca ieguva Svētā Miķeļa nosaukumu.[3]
Draudzes darbība
labot šo sadaļuBez svētdienas dievkalpojumiem regulāri notiek vesperes un Bībeles stundas, kā arī meditācijas. Ziemas sezonā darbojas svētdienas skola. Visu gadu tiek rīkotas lekcijas un tikšanās ar ievērojamiem cilvēkiem, kā arī garīgās mūzikas koncerti. Draudzei ir sava plaša bibliotēka, iznāk žurnāls "Draudžu dzīve". Draudzes padomē ir ievēlēts 21 loceklis, bet valdē 7. Draudzei piederošā mājā, Dambja ielā 10 (agrākā mācītājmāja) ir iekārtots Diakonijas centrs, kurā draudzes locekļiem ir iespēja strādāt rokdarbus, apgūt svešvalodas, saņemt medicīniskas konsultācijas, nepieciešamības gadījumā- konkrētu palīdzību.[4]
Attēlu galerija
labot šo sadaļu-
-
-
Draudzes māja -
-
-
Atsauces
labot šo sadaļuĀrējās saites
labot šo sadaļu- Baznīcas vēsture Arhivēts 2011. gada 28. aprīlī, Wayback Machine vietnē.