Miķelis

Vārds Miķelis ir radies no vārda Mihaēls jeb Mihaels (ebreju מִיכָאֵל / מיכאל, Mikha'el), kas nozīmē 'Kas līdzinās Dievam?'. Miķeļi pēc katoļu baznīcas kalendāra svinēti 29. septembrī par godu virseņģelim Miķelim.

Statuja "Svētā Miķeļa uzvara pār nelabo" virs ieejas Hamburgas Svētā Miķeļa baznīcā.

Miķelis latviešu tradīcijās

Astronomiskie rudens saulgrieži — brīdis, kad nakts kļūst tikpat gara kā diena, ir 23. septembrī. Tomēr no folkloras materiāliem varam spriest, ka saulgriežu svinības laika gaitā tika piesaistītas Miķeļa dienai — 29. septembrim. Tādēļ šos svētkus bieži vien mēdz saukt par Miķeļiem.

Miķelis latviešiem aizstāja rudens saulgriežu Jumi. Miķeļi ir apjumības jeb appļāvības — pēdējā pļaujas diena, kad ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt veiksmi nākamajā gadā un iegūt Jumja labvēlību. Raksturīgākā appļāvību tradīcija ir Jumja ņemšana, kas ar maģisku rituālu palīdzību cenšas nodrošināt Jumja labvēlību arī nākamajā gadā. Pēc tam diena paliek īsāka par nakti un iestājas Veļu laiks.

Mihaēls jūdaismā un kristietībā

Jūdaismā Mihaēls tiek uzskatīts par vienu no augstākajiem sargeņģeļiem, Izraēla aizstāvis. Apokaliptiskajā literatūrā tas vienmēr stādīts Dievam labajā pusē. Lai gan jūdi vērsās pret eņģeļiem kā starpniekiem, Mihaēls savu vietu ir nosargājis. Ebreju apokrifos Mihaēls tiek uzskatīts par gaismas dēlu, kas vadīs cīņu pret tumsas dēliem. Miķelis ir minētas arī Jaunajā Derībā Jāņa atklāsmes grāmatā 12. nodaļā

7 Izcēlās karš debesīs, Miķelis ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. 8 Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. 9 Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests uz zemi un līdz ar viņu tā eņģeļi.