Jānis Lukšēvics
Jānis Lukšēvics bija Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētājs, drēbniecības uzņēmuma (uzvalku salona) „J. Lukševics un M. Sprūde” (Rīgā, Kaļķu ielā 24) līdzīpašnieks, amatniecības un tirdzniecības a/s „Drēbnieks” valdes priekšsēdētājs un Rīgas amatnieku krājaizdevu sabiedrības priekšsēdētājs.
| Jānis Lukšēvics | |
|---|---|
| Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētājs | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1880. gada 19. aprīlī Sakas pagasts, Aizputes apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1943. gada 10. februārī (62 gadu vecumā).svg){kind=small} Usoļlags, Krievijas PFSR (tagad Krievija) |
Dzīvesgājums
labot šo sadaļuJ. Lukšēvics dzimis 1880. gada 19. aprīli Krievijas Impērijas Kurzemes guberņā, Aizputes apriņķī, Sakas pagasta Upesmuižā — netālu no Pāvilostas. Viņa tēvs — arī Jānis, jūras zvejnieks, varētu būt dzimis ap 1855. gadā Kurzemē, māte — vārdā Līze. Vairāk par šo pāri nekas nav zināms, jo Sakas pagasta baznīcu grāmatas (īpaši baptistu) nav saglabājušās.[1]
Apņēmība mācīties drēbnieka amatu aizrāva J. Lukšēvicu jau septiņpadsmit gadu vecumā (1897. gadā) no zvejnieka ģimenes ikdienas un aizveda viņu uz Liepāju, kur viņš bija skrodera māceklis. Amats patika un J. Lukšēvics pārgāja uz Rīgu, kur turpināja apgūt arodu un vakaros pašmācības ceļā papildināties vispārējās zināšanās. Vēlākos gados vairākkārtīgi, ilgāku laiku, uzturējies ārzemēs un apmeklējis speciālās drēbnieku mācību iestādes. No 1914. gada strādājis kā piegriezējs A. Ferliņa drēbniecībā, bet 1919. gadā kopā ar M. Sprūdi nodibināja savu uzņēmumu, kas bija viens no redzamākajiem drēbniecības uzņēmumiem Latvijā.[1]
1923. gadā pie Sv. Jāņa Ģildes ieguvis amata meistara tiesības. Ap 1904. gadā J. Lukšēvics apprecēja krustpilieša Ģederta Pātenberga meitu Annu Katrīni (1884-1943; mirusi Sibīrijā). 1906. gada 2. maijā Rīgā piedzima viņu vienīgais dēls Arnolds Lukšēvics (1906-1942; miris Vjatlagā).
J. Lukšēvics rosīgi darbojās līdzi dažādās saimnieciskās un sabiedriskās organizācijās — Sv. Jāņa ģildē, Latvijas rūpnieku un amatnieku savienībā, vairākās krājkasēs un tml. Ilgus gadus J. Lukšēvics piedalījās arī tirdzniecības, tad rūpniecības nodokļu un transporta regulēšanas komisijās. Nodibinoties Amatniecības kamerai (1937. gadā), iecelts par tās vicepriekšsēdētāju, kur viņš strādājis pie amatniecības pārveidošanas un jaunizbūves, dibinot jaunas amatnieku biedrības. Sākot ar 1938. gada 17. februāri, kļūdams par Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētāju, J. Lukšēvics organizēja un vadīja kameras darbu, gan kā Rīgas amatnieku biedrības valdes loceklis, gan arī kā priekšsēdētājs amata sekcijās un komisijās, kurās apspriesti amatniecības attīstības jautājumi un problēmas. Lai sekmētu amatniecības saimniecisko uzplaukumu, J. Lukšēvics veicināja amatnieku kopdarbības pasākumu organizēšanu, 1939. gadā, nodibinot arī amatniecības un tirdzniecības a/s “Drēbnieks”, kur ieņēma valdes priekšsēdētāja amatu. Viņš darbojās arī Rīgas amatnieku krājaizdevu sabiedrībā. Visos šajos amatos J. Lukšēvics centās sekmēt kā amatnieku gribu un patstāvību, tā arī viņu izglītības padziļināšanu.
Pēc 1940. gada 17. jūnija okupācijas ģimene bija spiesta pārvākties no dzīvokļa Brīvības ielā 2-23 uz J. Lukšēvica vedeklas vecāku (Alfrēda Birznieka un Natālijas Birznieks) māju Strēlnieku ielā 5. Tad sekoja valsts pārvaldes sistēmas likvidācija, kameru slēgšana, valsts darba zaudēšana un privātīpašumu nacionalizācija (apģērbu salons Kaļķu ielā 24, Amatniecības un tirdzniecības a/s “Drēbnieks” Krišjāņa Barona ielā 14). Bijušajam "kapitālistam" bija jāsāk meklēt jaunās varas neaizliegts darbs, protams, saglabājot Strēlnieku ielas dzīvoklī savu drēbnieka galdu un šujmašīnu. Kaut arī šajā adresē J. Lukšēvics vēl nebija pierakstīts, modrie izvedēji zināja meklēt viņu Strēlnieku ielā 5—1. 1941. gada 14. jūnijā jau minētajā Strēlnieku ielas 5. namā izsūtīšanu veicēji sastapa tikai abus mājas īpašniekus, kā arī Jāni un Annu Katrīnu Lukšēvicus. Savukārt, jaunā ģimene (Rasma un Arnolds Lukšēvici) ar gadu veco dēlu Andreju vasaras mēnešus pavadīja vasarnīcā Dubultos, Gončarova ielā 1. No turienes Rasma kopā ar bērnu tika aizvesta uz Rīgas Šķirotavas staciju. Protokolā tika pat atzīmēts, ka dzīvoklī, kur bija J. Lukšēvica šujmašīna un darba galds, atradās arī vairākas pakas ar advokāta Alfrēda Birznieka aktīm (juridiska rakstura dokumentiem).
J. Lukšēvics kopā ar savas vedeklas tēvu Alfrēdu Birznieku ticis izsūtīts uz Molotovas apgabala (līdz 1939. gadam un pēc 1957. gada — Permas) "labošanas darbu" nometni “Usoļlag”, kur viņš jau 62 gadu vecumā bija kļuvis par II grupas invalīdu. Apsūdzētā lietā (Nr. 16840) atrodama saņurcīta maza lapiņa — "medicīniskās apskates akts". Tajā minēta diagnoze: "Drjahlostj" (latviešu valodā būtu tulkojams kā "vārgums, nevarīgums, nespēks"), tātad fiziskam darbam nederīgs, un līdz ar to zaudējis pusi no pārtikas normas. 1943. gada 10. februārī J. Lukšēvics aizgājis bojā, nesagaidot sava piecu gadu termiņa beigas.[2]
Reabilitēts tikai 1992. gadā pēc ilgstošas sarakstes ar atbildīgajām iestādēm, jo J. Lukšēvica apsūdzības lieta nezināmu apstākļu dēļ tika laimīgi uzieta Latvijas Dzelzceļa iekšlietu pārvaldē, kur neviens to nemaz neiedomājās meklēt.
Apbalvojumi
labot šo sadaļu- Atzinības krusts, 3. šķira Nr. 108 (1940)[3]
Atsauces
labot šo sadaļu- ↑ 1,0 1,1 "Finanšu ministrs L. Ēķis, sākot ar š.g. 17, februāri, par Latvijas Amatniecības kameras priekšsēdētāju iecēlis Jāni Lukšēvicu". Amatnieks: 1. lpp.. 1938.g. marts.
- ↑ Pelkaus, E. Aizvestie : 1941. gada 14. jūnija. Latvijas Valsts arhīvs, 2007. ISBN 9984-675-55-6. OCLC 226970095.
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr. 127 (08.06.1940), 2. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 15.05.2019. Skatīts: 10.09.2020.