Ivans Haritonovs
Ivans Haritonovs (krievu: Иван Харитонов; dzimis 1954. gada 27. aprīlī Maskavas apgabala Noginskas rajonā[1]) Latvijas krievu bijušais bokseris un noziedznieks, kurš 1998. gadā tika notiesāts un atzīts par vainīgu izspiešanā organizētā grupā, presē izpelnoties apzīmējumu "kriminālās pasaules leģenda."[2]
| ||||||
Biogrāfija labot šo sadaļu
Ivans Haritonovs dzimis Moņino ciematā, Maskavas apgabalā. Atbraucis uz Rīgu, 11 gadu vecumā sācis trenēties pie boksa vecmeistara Ivara Zundes. "Šajā trauslajā puišelī mājo cīnītāja raksturs!” tā savu audzēkni vēlāk atminējās Zunde. Pie I. Zundes Ivans trenējās vairākus gadus un sasniedza vērā ņemamus panākumus, Vissavienības sporta biedrības "Darba rezervju" mačos iegūstot godalgotas vietas.[3]
Pusaudža vecumā Ivans tika tiesāts par kautiņu diskotēkā, kur par cietušo bija atzīts kādas lielas "ostas priekšnieces" dēls. Ivanam draudēja Kriminālkodeksa pants par huligānismu, kas pastrādāts ar sevišķu cietsirdību. Cietušās personas māte centās panākt maksimālo sodu un arī paraugprāvu. I. Zunde uzmeklēja tiesnesi un izteica viņam bažas par iespējamo lietas tendenciozitāti. Tiesas izmeklēšanā tika konstatēts, ka cietušais bijis dzērumā un pats izprovocējis konfliktu. Ivanam piesprieda trīs gadus nosacīti. Šo trenera rīcību Ivans atceras visu mūžu. Šis gadījums gandrīz pārvilka svītru visām Haritonova iecerēm.[3]
1973. gadā I. Haritonovs mēģināja iestāties LVFKI, taču neizturēja konkursu. Pateicoties trenerim, kurš centās protežēt audzēkni ar pazīstamu pasniedzēju palīdzību, Ivanu institūtā uzņēma, taču tikai kā klausītāju. Aptuveni pēc pusgada nogranda jauna lieta un toreiz I. Haritonovu notiesāja uz astoņiem gadiem. I. Zunde uzskatīja, ka Ivanam būtu pavisam citāds ceļš, ja viņam izdotos iestāties institūtā. "LPSR Fiziskās kultūras un sporta komiteja pieprasīja tikai rezultātus un vēlreiz rezultātus. Nav svarīgi, kas notiek ar cilvēku. Kad Ivanam bija vajadzīga palīdzība, nevienam viņš vairāk neinteresēja. Domāju, ka vainojama ir sistēma. Tā viņu dzina uz noziedzīga ceļa. Tā bija industrija, kas ražoja likumpārkāpējus. Vide, sociālā kārtība arī Ivanu padarīja par tādu. Jāatzīst gan, ka arī mūsdienu tiesu sistēmā nekas daudz nav mainījies."[3]
Noziegumi un sods labot šo sadaļu
1990. gadu sākumā Haritonovs jau trīs reizes bija tiesāts par huligānismu. Haritonovs un viņa līdzbiedrs Genadijs Vaļagins bija līdzdibinātāji firmai "Brih", kuras direktors bija Grigorijs Bobovičs. Firma nodarbojās ar degvielas tirdzniecību un nenomaksāto nodokļu dēļ palika valstij parādā 168 tūkstošus latu. Bobovičs aizbēga uz Zviedriju, kas atteicās viņu izdot, jo viņš bija ieguvis tās pilsonību. Haritonovam piederēja arī firmas "Tess AB", "Nova Lada", "AVV" un citi uzņēmumi.[2]
1994. gada 27. aprīlī, Haritonova 40. dzimšanas dienā, likumsargi aizturēja viņu aizdomās par izspiešanu. Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš tobrīd nodēvēja viņu par "reketa karali". Drīz Rīgas domes deputāts Juris Dobelis un citi sabiedrībā pazīstami cilvēki sagatavoja vēstuli ar lūgumu Haritonovu atbrīvot, par ko Dobeli vēlāk reizēm dēvēja par "Haritonova pastnieku", vēstuli parakstīja arī citas sabiedrībā zināmas personas.[4] Mēnesi pēc Haritonova aresta Lāčplēša ielā 131 netālu no Salu tilta uzspridzināja Vladimiru Dukātu kopā ar vairākiem citiem cilvēkiem, jo Dukāts bija policijai sniedzis liecības pret "Lolo Pub" un restorāna "Lolo picērija" īpašnieku Karolu Lesinski un Haritonova grupas locekli Aleksandru Kiselu.
Pēc prokuratūras protesta Haritonova lietu skatīja atkārtoti. Uz apsūdzēto sola sēdēja septiņi cilvēki: Haritonovs, Genadijs Vaļagins, Aleksandrs Korobeiko, Ruslans Burlajs, Sergejs Azjukovskis, Vladimirs Goršanovs un Sergejs Korizno. Vēl seši haritonovieši bija izsludināti meklēšanā. Tiesā viens no vērtīgākajiem lieciniekiem bija Genadijs Tovancevs, kas 1993. gadā bija nokļuvis lielās finansiālās grūtībās ar parādiem 2 miljonu dolāru apmērā. Tovancevs vērsās pie bijušā iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera, stāstot, ka mafija grib sagraut viņa biznesu. 1994. gada janvārī viņu apcietināja uz aizdomu pamata par divu miljonu dolāru izspiešanu no SIA "Domenikss" prezidenta Ādolfa Sadauska. Pēc trim cietumā pavadītiem mēnešiem Tovancevs piekrita liecināt pret Haritonovu. Prokuratūra ierosināja lietu pret Haritonovu tikai uz Tovanceva liecību pamata. Drīz svarīgais liecinieks nozuda no savas mājas, kuru apsargāja policijas mobilais pulks, bet pēc trim gadiem ieradās uz tiesas prāvu, lai liecinātu pret Haritonovu. Viņš apliecināja, ka galvenais izspiedējs bijis viens no haritonoviešiem — Viktors Šestakovs jeb Kļešč (krievu: Ērce), kas katru mēnesi pieprasījis maksāt 10 000 dolāru plus procentus no saņemtajiem kredītiem 2 miljonu dolāru apmērā. Tā tika pierādīta tiesājamo vaina izspiešanā grupā. Pierādīts arī, ka grupējumā bija pienākumu sadale un kopējā kase.
1997. gadā Haritonovu atzina par vainīgu tikai vienā no apsūdzībā uzrādītajām epizodēm: naudas izspiešana no firmas "Dukāts" prezidenta Vladimira Dukāta, cietušā piespiešanā dot nepatiesas liecības un viltotu dokumentu izmantošana, kad Haritonovs izmantojis mātes dzimšanas apliecību, lai nelikumīgi iegūtu Latvijas pilsonību. Ņemot vērā jau pavadīto laiku cietumā pirmstiesas izmeklēšanas laikā, Ivanu atbrīvoja.
1998. gada 29. maijā Augstākā tiesa Haritonovu atzina par vainīgu izspiešanā organizētā grupā, kopā ar Genadiju Vaļaginu, Aleksandru Korobeiko un Ruslanu Burlaju. Viņam piesprieda arī mantas konfiskāciju, taču pēc sprieduma pasludināšanas izrādījās, ka Haritonovam mantas nav. Īpašumi bija noformēti uz radiniekiem vai uzticības personām. Līdz ar to tiesas izpildītājiem dzīvoklī Maskavas ielā 89 nebija ko aprakstīt. Krimināllietā bija vairāk nekā 20 sējumu, bet apsūdzības slēdziens aizņēma 150 lappuses.
Korobeiko pakārās cietuma kamerā, bet pārējos palēnām atbrīvoja no ieslodzījuma. Uzturoties cietumā, Haritonovs apguva latviešu valodu, datora iemaņas, lasīja un sportoja.[2]
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma labot šo sadaļu
2001. gada 10. maijā Haritonovu atbrīvoja no cietuma,[1] kad viņš bija izcietis trīs ceturtdaļas no piespriestajiem astoņiem gadiem ieslodzījumā. Viņš nodibināja savu boksa centru, sāka sponsorēt sacensības[3] un Olainē uzturēja sporta klubu "Latvijas Boksa centrs", apmeklēja agrāk Jūrmalā notiekošo starptautisko mūzikas konkursu "Jaunais vilnis" un cīņu šovu WFCA — Fight Arena: Latvia vs. Russia.[5]
2019. gadā Ivana Haritonova vārds tika pieminēts saistībā ar nelikumīgu cigarešu tirdzniecības tīklu Centrāltirgū.[6]
Atsauces labot šo sadaļu
- ↑ 1,0 1,1 Edgars Galzons. «Reketa karaļa klusais gads». www.diena.lv, 2002.g. 10. maijs. Skatīts: 2019-07-21.
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Ieva Zemīte. «Kriminālās pasaules leģenda Ivans Haritonovs». TVNET (latviešu), 2005-11-07. Skatīts: 2019-07-21.
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 Aivars Pastalnieks. «Mūžībā aizgājis Ivana Haritonova boksa treneris». Jauns.lv (latviešu), 2009-04-21. Skatīts: 2019-07-21.
- ↑ «Kā „Haritonova pastnieks" Dobelis tika pie 1600 eiro "speciālās" pensijas, kuru viņam maksājam mēs visi». Puaro.lv. 2017-08-22. Skatīts: 2019-07-21.
- ↑ mango.lv. «Ivans Haritonovs slēpjas no fotogrāfiem». delfi.lv (latviešu), 2010-11-26. Skatīts: 2019-07-21.
- ↑ ««Aizliegtais paņēmiens»: Ar ko saistīti Centrāltirgus «cigarešu mafijas» teritorijas nomnieki». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2020-07-21.