Ingegerda

Ingegerda Ūlofa meita (zviedru: Ingegerd Olofsdotter, krievu: Ингигерда) bija Zviedrijas karaļa Ūlofa meita. Ap 1019. gadu viņa apprecējās ar Novgorodas kņazu Jaroslavu Gudro un pieņēma kristīgo vārdu Irīna (grieķu: εἰρήνηvai — ‘miers’). Kā kāzu dāvanu Ingegerda saņēma Ladogas pilsētu un zemes ap to, kas no tā laika tiek sauktas Ingegerdas vārdā par Ingriju.

"Jaroslavs Gudrais un Ingegerda" (A. Trankovska glezna, 19. gadsimta beigas)

Eimunda sāga

Eimunda sāgas sākumā stāstīts par to, ka bijušais Norvēģijas ķēniņš Eimunds Hringsons kopā ar savu radinieku jarlu Ragnāru Agnarsonu un 600 vīru karadraudzi ieradās pie Holmgārdas (Novgorodas) ķēniņa Jarizleifa (Jaroslava) un viņa sievas Ingegerdas (Ingigerðr), lai noslēgtu savienību pret viņa pusbrāli ķēniņu Burizlafu (Borisu). Pēc brāļu Borisa un Gļeba sakaušanas 1019. gadā Jaroslavs aplenca Kijivu, bet Eimunds devās pie Palteskjas (Polockas) ķēniņa Vartilafa (konungr Vartilafr), kuram ķēniņš Jarizleifs bija izvirzījis teritoriālas pretenzijas. Ingegerda un viņas radinieks zviedru jarls Ragnvalds Olafsons (jarl Rögnvaldr Úlfsson) mēģināja nogalināt Eimundu.

Eimunda sāgā minēts, ka ķēniņš Brjačislavs sagūstīja ķēniņa Jaroslava sievu Ingegerdu. Savukārt pēc 1041. gadā noslēgtā miera līguma Brjačislavs un Jaroslavs vienojās par to, ka Brjačislavs kļuva par Kijivas vietvaldi, bet Jaroslavs paturēja virsvaru Novgorodā kā Krievzemes (Gardarīkes) galvaspilsētā. Par Polockas valdnieku kļuva ķēniņš Eimunds, bet jarls Ragnvalds Olafsons par Aldeigjuborgas (Ladogas) valdnieku. Kad 1044. gadā Brjačislavs nomira, par Kijivas lielkņazu kļuva Jaroslavs.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Ingegerda.

• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)