Imanta (dziesma)

Imanta ir Alfrēda Kalniņa jauktā kora dziesma ar Pumpura vārdiem, kas skanēja 1910. gada Piektajos vispārējos latviešu dziesmu svētkos.

Vēsture

Andreja Pumpura dzejolis ″Imanta″ sacerēts 1874. gadā. Alfrēda Kalniņa 1903. gadā komponētā dziesma dāvāta Rīgas latviešu dziedāšanas biedrības korim un daļai klausītāju tā bija pazīstama jau pirms V dziesmu svētkiem, kur tā galīgajā dziesmu svētku programmā aizstāja agrāk paredzētos "Līgas svētkus". A. Kalniņš bija mācījies Pēterpils konservatorijā (1897—1901) un jau pirms 1910. gada dziesmu svētkiem ieguva "latviešu Grīga" slavu — galvenokārt ar solo dziesmām, ko tiklab Latvijā, kā ārzemēs bij popularizējusi Malvīne Vīgnere-Grīnberga. Dziesmas noslēgumā izteikta tā pati simboliskā doma, kas Vītola dziesmā "Gaismas pils".

Raksturojums

Jau A. Kalniņa agrīnajos kordarbos redzama solīda tehnika un noteikta individualitāte, kas nenoliedzami ir arī "Imantā", īpaši dziesmas melodiskajā un harmoniskajā struktūrā, kā, piemēram, episkā plūdumā iezīmētā sākuma posma melodijā, balsu unisonos, kadencās utt. Bagātu intuīciju slēpj arī dziesmas šķietami vienkāršās harmonijas, kas tikai dramatiskākajās vietās pārkāpj citādi tikpat kā konsekventā diatonisma robežas. Tāpat koncentrēts un meistarīgs ir "Imantas" formas ielogs un skanīga — dziesmas koriskā apdare, kas rāda, ka autors jau labi pazīst kora dabu un iespējas. Tā, piemēram, pirms kodas redzamais Allegro furioso patiešām skan furiozi, tāpat neaizmirstami ir "Imantas" teiksmainie unisoni sākumā un pāreja uz tiem vidus posma noslēgumā. Bez šaubām, tik spēcīgs darbs nevarēja nesajūsmināt klausītājus jau pirmajā reizē, un tas — tāpat kā Vītola "Gaismas pils" — arī V dziesmu svētkos pieredzēja ļoti siltu atsaucību un atkārtojumu.

Dziesmas vārdi

Imanta nevaid miris, Bet tikai apburts kluss, No darbošanām rimis, Zem Zilā kalna dus. Tam zelta pilī snaužot, Tas zobins nesarūs, Kurš, dzelzu bruņas laužot, Kā liesma kļuvis būs.

Par simtiem gadiem reizi Mazs rūķīts augšā nāk Un apskatās, vai migla Ap kalnu nodzist sāk. Un kamēr zilo miglu Ap Zilo kalnu redz, Tik ilgām tūkstoš gadus Gan viņu zeme sedz.

Bet reizi Pērkoņdēli Tai kalnā lodes spers; Tad bēdzīs visi jodi, Pēc zobina tas ķers. Un Saules meitas nācīs Un miglu projām trauks; Un gaismas laika balsis Imantu ārā sauks!