Igaunija1936. gada vasaras olimpiskās spēles, kas notika Nacistiskās Vācijas galvaspilsētā Berlīnē, bija piektās vasasaras olimpiskās spēles un kopsummā septītās olimpiskās spēles, kurā tā piedalījās. 1936. gada Berlīnes olimpiskās spēles bija pēdējās olimpiskās spēles, kad Igaunija startēja kā neatkarīga valsts. No 1952. līdz 1988. gadam Igaunijas sportisti olimpiskajās spēlēs piedalījās tikai citu valstu delegāciju sastāvā, galvenokārt Padomju Savienības sastāvā. Kā neatkarīga valsts Igaunija olimpiskajās spēlēs atgriezās 1992. gadā.
Berlīnes olimpiskajās spēlēs Igaunija bija pārstāvēta ar 37 sportistiem (visi vīrieši), 8 olimpiskajos sporta veidos. Šajās olimpiskajās spēlēs tā izcīnīja 7 medaļas, no tām 2 zelta, 2 sudraba un 3 bronzas medaļas. Šis ir līdz šim labākais sasniegums olimpiskajās spēlēs. Kā arī šajās olimpiskajās spēlēs pirmoreiz kāds igauņu sportists izcīnīja divas olimpiskās zelta medaļas vienās spēlēs. Šis sportists bija cīkstonis Kristjans Palusalu, kurš izcīnīja divas zelta medaļas, vienu grieķu-romiešu cīņā un otru brīvajā cīņā. Augusts Neo, kurš šajās olimpiskajās spēlēs piedalījās arī cīņas sportā arī izcīnīja divas olimpiskās medaļas, vienu sudraba medaļu un vienu bronzas medaļu.
Vairāki igauņi startēja citu valstu delegāciju sastāvā:
Aleksander Antson. Berliini olümpiamängud 1936 (en: Berlin Olympic Games 1936) (Estonian). Tartu : Noor-Eesti Kirjastus (facsimile: Olympia), facsimile:1992 [1937]. ISBN5-450-02427-4.
Tiit Kuningas, Tiit Lääne. Olümpiamängude ajalugu II, suvemängud 1920–1944 (en: History of the Olympic Games II Summer Games 1920–1944) (Estonian). Tallinn : Maalehe Raamat, 2005. ISBN9985-64-255-4.